1. Astronomija

Astronomija ir zinātne par Visumu un tajā sastopamo matērijas formu uzbūvi, izvietojumu, kustību un attīstību. Astronomija ir viena no vecākajām zinātnēm. Tā radusies no nepieciešamības orientēties telpā un laikā, izskaidrot novērojamās debess parādības un, ja iespējams – iemācīties paredzēt tās.

Debess parādības un spīdekļi tika godāti kā dievības, tādēļ astronomiskajiem novērojumiem bija rituāla nozīme.

Senajām klejotāju ciltīm sākot nodarboties ar zemkopību, radās nepieciešamība savlaicīgi noteikt gadalaikus. Savukārt tautām, kas dzīvoja pie jūras, astronomijas zināšanas bija nepieciešamas sekmīgai kuģniecībai. Tā astronomija ieguva arī praktisku nozīmi.

Debess spīdekļi un parādības attēloti jau alu un klinšu zīmējumos, bet senākās liecības par astronomiskajiem novērojumiem sniedz vēlā akmens laikmeta (neolīta) arheoloģiskie pieminekļi. Dažviet Eiropā un Āzijā saglabājušies akmens stabi un akmeņu riņķi, kas lietoti svarīgu astronomisku virzienu noteikšanai. Pēc rietošās Saules stāvokļa pie horizonta bija iespējams noteikt saulgriežu momentus un līdz ar to arī gadalaikus un gada garumu.

Pirmās liecības par astronomiskajiem novērojumiem senatnē sniedz babiloniešu māla ķīļrakstu plāksnītes.

Astronomiskie novērojumi Babilonijā sākās aptuveni 2500 gadus p.m.ē. Sākotnēji babiloniešu astronomi interesējās tikai par spožākajām zvaigznēm un raksturīgākajiem zvaigznājiem pie debess, bet vēlāk jau pazina piecas planētas un zināja, ka rīta un vakara zvaigzne ir viens un tas pats spīdeklis – Venēra.

Īpašs astronomijas uzplaukums Babilonijā sākās ar 7. gs. p.m.ē. Babiloniešu astronomi ieviesa debess ekliptikas joslas dalījumu divpadsmit zodiaka zvaigznājos. Viņi atklāja arī 19 gadus garo Mēness un Saules kustības ciklu, kas deva iespēju saskaņot Mēness kalendāru ar Saules kalendāru. Īpašu precizitāti babiloniešu astronomija sasniedza pēdējos gadsimtos pirms mūsu ēras, bet drīz pēc tam sākās babiloniešu kultūras noriets.

Antīkajā pasaulē astronomija īpaši attīstījās Grieķijā. Tā pamatojās uz rūpīgiem novērojumiem, kā arī uz grieķu filozofu idejām par pasaules uzbūvi. Astronomijas uzplaukums Grieķijā sākās 6. gs. p.m.ē. Ekliptikas dalījums 12 daļās tika pārņemts no babiloniešiem, bet 19 gadu ciklu Saules un Mēness kalendāra saskaņošanai grieķi atklāja patstāvīgi. Senie grieķi pazina aptuveni pusi mūsdienās zināmo zvaigznāju un ieviesa astronomijas praksē to nosaukumus.

Viens no izcilākajiem sengrieķu astronomiem bija Hiparhs. Rūpīgu novērojumu rezultātā viņš izveidoja Mēness un Saules nevienmērīgās kustības teoriju. Izmantojot šo teoriju, Hiparhs varēja paredzēt Saules un Mēness aptumsumus ar 1 līdz 2 stundu precizitāti.

Sengrieķu astronoms Aristarhs novērojot Sauli un Mēnesi noteica, ka Saule ir ievērojami lielāka par Zemi. Šī iemesla dēļ viņš uzkatīja, ka pasaules centrā atrodas Saule, bet Zeme riņķo ap to. Tādējādi kļuva vienkārši izskaidrot dienas un nakts maiņu un citas parādības. Taču viņa teorija netika pieņemta, jo šajā laikā jau valdīja Aristoteļa ģeocentriskā teorija.

16. gadsimts Eiropā bija laiks, kad astronomijā notika būtiskas, revolucionāras izmaiņas priekšstatos par pasaules uzbūvi. Šo revolūciju ievadīja poļu astronoms Nikolajs Koperniks. Viņam likās, ka Ptolemaja planētu kustības teorija ir pārāk sarežģīta. Vēlēdamies atjaunot priekšstatus par planētu kustības vienkāršību un harmoniju, N. Koperniks postulēja heliocentrisko principu – Saule atrodas planētu sistēmas centrā, bet Zeme griežas ap to. Tādā gadījumā debess sfēras redzamās griešanās cēlonis ir Zemes griešanās ap asi, bet gadalaiku maiņas cēlonis ir Zemes riņķošana ap Sauli. Kļuva iespējams izskaidrot arī planētu cilpveida kustību. Pirmais, kurš pavērsa teleskopu pret debesjumu, bija itāļu astronoms un fiziķis Galileo Galilejs. Tas notika 1610. gadā un ar šo brīdi astronomijā sākās teleskopu ēra. Uz Mēness G. Galilejs ieraudzīja krāterus, kalnus un ielejas, kā rezultātā secināja, ka Mēness nav lode ar gludu virsmu, bet daudzējādā ziņā ir līdzīgs Zemei. G. Galilejs ari atklāja četrus Jupitera pavadoņus. G. Galilejs sniedza arī tiešu apstiprinājumu Kopernika teorijai. Astronomijā visgrūtāk bija atkāpties no Aristoteļa principa par debess ķermeņu kustību pa ideāliem riņķiem. To izdarīja vācu astronoms Johanness Keplers, kurš atklāja, ka planētas kustas pa elipsēm. Balstoties uz Keplera likumiem bija iespējams sastādīt precīzas planētu kustības tabulas.

Nozīmīgu ieguldījumu astronomijā devis angļu dabaszinātnieks Īzaks Ņūtons. Astronomijas attīstībā ļoti svarīgs bija vispasaules gravitācijas likums.

18. gs. beigas un 19. gs. sākumu var uzskatīt par modernās astronomijas rašanās laiku.

Viens no modernās astronomijas pamatlicējiem bija angļu astronoms Viljams Heršels. Rūpīgi aplūkojot zvaigžņoto debesi ar pašgatavotu teleskopu, 1781. gadā V. Heršels atklāja jaunu planētu – Urānu.

Liels Ņūtona gravitācijas teorijas panākums bija Neptūna atklāšana. Jaunā planēta tika atklāta 1846. gadā un Saules sistēmas izmēri vēl vairāk paplašinājās.

Nākamā planēta – Plutons tika atklāta tikai 1930. gadā.

http://www.liis.lv/astron/IE_version/AstroAz/Astro_attistiba/Modern_astro.htm

Rita Riekstiņa