MĒNESS NOZĪME LATVIEŠIEM

Mēness ir viena no galvenajiem tēliem debesu mītu ciklā. Bez vīriešu kārtas nosaukuma tautasdziesmās sastopami arī sieviešu kārtas Mēness nosaukumi: Mēnestiņa, Mēnesnīca, Menesīte.

Mēnesim ir zvaigžņu mētelis vai sega un arī zobens, ko viņš dažkārt iedod savam ormanim.

Mēnestiņis nakti brauca,

Mani ņēma ormanīti.

Mēnestiņis man iedeva

Savu zvaigžņu mētelīti,

Sešu zaru zobentiņu.

Ik no zara kaldināju

Māsiņai vainadziņu.

 

Tāpat kā citiem debesu iemītniekiem, arī Mēnesim piedēvēts savs nams. Mēneša zirgi ir Rīta un Vakara zvaigzne. Liela daļa tautasdziesma norāda uz zvaigžņu piederību Mēnesim. Vakarā viņš tās skaita, neatrazdams starp tām Ausekli.

Tautasdziesmās Mēness tēlots kā Saules vai Saules meitu precinieks.

Mēness ņēma Saules meitu,

Pērkons jāja panākstos;

Izjādams, pārjādams

Sasper zelta ozoliņu.

Trīs gadiņus Saules raud,

Zelta zarus meklēdama,

Ceturtā gadiņā

Uzņem pašu galotnīti.

LTdz 10380

 

Debesu mītu ciklā Mēness atņem Auseklim cerētu, saderētu līgaviņu, par ko Saule vai Pērkons Mēnesi soda.

Saule cirta Mēnestiņu

Ar aso zobentiņu.

Kam atņēma Ausekļam

Saderētu līgaviņu.

Saules un Mēness nesaskaņas nav vērojamas tikai debesu kāzu ciklā. Strīdi ir par pasaules apgaismošanas sadalīšanu. Saule pārmet Mēnesim, ka tas nespīd dienas laikā, ka uzlec tikai vēlu naktī, ka pa nakti nosaldējis Saules rožu dārzu u.c.

Saule bāra Mēnestiņu,

Kam tas dienu netecēja.

Mēnestiņis atbildēja:

Tev dieniņa, man naksniņa.

 

Mēness tautasdziesmās attēlots kā reāla dabas reālija - debesu spīdeklis, kas pieņem savā aizgādībā likteņa pabērnus, kam nav sveču vai skalu, ko tumsā dedzināt.

Spīdi gaiši, mēnesnīca,

Gar maniem lodziņiem;

Nav man vasku, ne svecīšu,

Ne skaliņu plēsājiņa.

 

Mēness dod savu gaismu meitai, kas naktī darina pūru, vērpj linus, kurai bargi radi, kas neļauj dedzināt sveces vai skalus.

Teci gaiši, Mēnestiņi,

Gar bāliņa glāžu logu:

Sīva mārša, bargs bāliņis,

Neļauj skalu dedzināt.

 

Mēness saistība ar karu un karošana norādīta tautasdziesmās, taču pārsteidzīgi būtu Mēnesim piedēvēt kara dieva funkcijas. Mēness darbojas kā karavīrs un arī kā karavīru palīgs, aizgādnis. Biežs Mēneša epitets ir karavīrs.

Kur tecēji, mēnestiņi),

Ar to zvaigžņu puduriņu?

- Karā eimu, karā teku,

Jauniem vīriem palīgā.

 

Mēnesītis, kara vīris,

Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti:

Dienu tek tīrus laukus,

Nakti rijas kuldināt.

LD33850

 

Etioloģiskajās teikās skaidrota Mēness plankumu izcelšanās. Mēness plankumi esot uzrauta meita ar nēšiem, vecītis vai puika, ko Mēness uzrāvis augšā par mēdīšanos.

Reiz meitas mazgājušās pirtī. Pietrūcies auksta ūdens. Viena paķērusi spaņņus un tāpat plika aizskrējusi uz upīti pakal. Bijis jauks vakars. Meita par jokiem apdziedājusi Mēnesi: viņš esot gan balts un spožs, bet viņas vaigs - jā, pat gūžas - esot daudz daudz baltāks. Mēnesis par tiem vārdiem tā kā sadusmojies un tūdaļ uzvilcis meitu ar visiem spaņņiem un nestavu pie sevis.

Vēl šodien varot viņu ar nēšiem tur redzēt, ja labi ieskatoties. Citas meitas ļoti sabijušās par tādu notikumu un no tās reizes nekad vairs negājušas plikas no pirts ārā.

Un tā tas līdz šai dienai meitām par ieradumu esot palicis: nerādīties plikām. [15. Ozols Saukā. LP, V, 110, 39, 2. - LPT]

Bārenite pūru šuva,
Mēnesî raudzidama.
Kādi raksti mēnesî,
Tādi raksti pūriņâ.

Zied ieviņa, ābelite,
Lazdas zieda nepanāca:
Lazda zied gavenî,
Cietajâ mēnesî.

Divi vien, divi vien,
Kas miedziņa neguleja:
Saule, mēness i neguļ,
Dienu, nakti tecedami.

Kas godiga mātes meita,
To ved dienu saulitê;
Kas jau lieti nedereja,
To ved nakti mēnesî.

 

Vedeju tēvam
Pliks pakausitis,
Mūs' bērni skatàs
Kà mēnesî.

Mēnesniņš nakti brauca,
Es Mēneša ormaniņš;
Mēness ģērba zelta svārkus,
Man iedeva sudrabiņa.

Saules meita jostas auda,
Mēnesî sēdedama;
Dieva dēli klāt sēdeja
Ar sudraba lukturiem.

Mēness ņēma Saules meitu,
Pērkons jāja panāksnôs;
Pie vārtiem dajādams,
Nosper zelta ozoliņu.

Mēnestiņš ieripoja
Manâ gultas maliņâ:
Dievs dod man ieripot
Jaunu gultas guletaju.

Teci gaiši, mēnestiņš,
Man jaiet tautiņâs;
Es meitiņa sērdienite,
Man nebija sudrabiņa.

Kur vasaru saule lēca,
Tur lec ziemu mēnestiņš;
Kur meitiņas pulkiem gāja,
Tur rozites uzziedeja.

Divi bija, divi bija,
Kas nakt' miegu neguleja:
Mēnestiņš, ūdentiņš,
Tie nakt' miegu neguleja.

Dienu mani saule silda,
Nakti silda mēnestiņš;
Dienu mani brāļi mīl,
Nakti mīl tautu dēls (ciema puiši).

Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vaj ir visas vakarâ;
Māsin' skaita bālelinus,
Vaj ir visi tautinâs.

Es apkalu melnu zirgu
Ar maziem dālderiem,
To vareju tumsâ jāt,
Kad nespīd mēnestiņš.

Dieva dēli, Saules meitas
Vidû gaisa kāzas dzēra;
Mēnestiņš tecedams,
Tas pārmija gredzeniņus.

Dieviņ, tavu gaišumiņu,
Gaišs bij dienu, gaišs bij nakti:
Dienu spoža Saule spīd,
Nakti gaišs Mēnestiņš.

Spožais gaišais Mēnestiņš
Vez ūdeņa līgojàs.
Dieviņ, tavu padomiņu,
Ka nekrita dubenâi!

Mēnestiņš gauži raud
Alotiņa maliņâ:
Saules meita noslīkuse,
Zelta kannas mazgadama.

Mēnestiņš slinks vīriņš,
Nejāj zirgus pieguļâ.
Kāp, Saulite, mugurâ,
Jāj āboļu dārziņâ.

Mēnestiņš, kara vīrs,
Dienu, nakti laiviņâ;
Saules meita pastarite
Zēģelišu audejiņa.

Mēnestiņš nakti brauca,
Mani ņēma ormanim;
Man uzsedza mugurâ
Sīku zvaigžņu menteliti.

Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vaj ir visas vakarâ.
Visas zvaigznes vakarâ,
Ausekliša vien nevaid.

Saule bāra Mēnestiņu:
Kam tu dienu nespīdeji?
Mēnestiņš atbildeja:
Tev dieniņa, man naksniņa.

Šķērsu dienu Saule tek,
Nakti šķērsu Mēnestiņš;
Šķērsu tek Dievam zirgi
Ni ēduši, ni dzēruši.

Visu nakti sveces deg
Sudrabiņa lukturôs:
Mēnestiņš ceļu rāda
Saules meitu vedejiem.

Labrītiņ! rītiņâ,
Labvakar! vakarâ,
Labrītiņ! - saule lec,
Labvakar! -mēnestiņš.

Liis Lv