LEĢENDAS PAR UN AP MĒNESI

Čiks.

1. A. 1694. Karlīna Kuzņecova Raunas apg. LP, V, 234 (114).

Reiz vienam kungam ceļā salūza karīte. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karīti sataisīt un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli. Neko darīt - kas jāmaksā, jāmaksā; bet mājā braucot, kungs aplam pukojās : "Par tādu nieku paņem veselu rubuli! Cik tad viņš te strādāja? Tad jau kalējs vairāk pelnī, nekā kungs, karītē sēdēdams. Ja labi apdomāju, tad jau es arī varu kalēja darbus strādāt un tikai bāzt rubuļus kabatā. Pag, pag, paklusām labi jānoskatās kalēja darbi un pa Jurģiem jāizdzen muižas kalējs no smēdes - kalšu pats."

Labi, mājā kungs ik dienas sāk iet pie sava kalēja smēdē un vaicā un stāsta tam šo un to, bet paslepen glūnēt glūn, kā kalējs kaļ. Tā kādu laiku kalēja amatu ar acim labi izmācījies, viņš dzen kalēju no smēdes ārā, lai iet, kur grib, un pats ar savu kučēru paliks par kalējiem: kungs, ače, kals un kučiers pūtīs plēšas:

Labi. Otrā dienā atnāk no kaimiņu pagasta viens kroņa saimnieks ar lielu dzelzs gabalu lemešus kalt. Kungs tūliņ itin lepni paņem dzelzi, ieliek ugunī, sabeŗ lielu kaudzi ogļu virsū un saka: "Kučēr, pūt nu!" Kučērs pūš arī, nabadziņš, atspēries, kamēr dzelzs balta. Nu kungs izrauj dzelzi uz laktu un saka saimniekam: "Sit nu!" Saimnieks paķeŗ lielo veseri un dod arī, lai dzirksteles šķīst. Sit, sit - dzelzs jau paliek itin plāna, plāna, bet kalējs neko: lai tikai sit, kamēr nav atdzisusi. Beidzot dzelzs melna. Neko darīt - liks ugunī, uzbērs lielu kaudzi ogļu un ieteiksies: "Kučēr, pūt nu!" Kučērs pūš arī, nabadziņš kamēr dzelzs atkal balta un nu ka&127; atkal. Saimnieks gan negrib vairs sist, sacīdams: "Mēs jau to dzelzi izdedzināsim vien - te jau lemeši vairs netiks."

"Kā netiks? Lemeši tiks, bet tu, muļķi, tikai nemāki labi sist. Kučēr, nāc šurp, tu labāki proti - sit tu!" Atnāk kuķērs - kaļ, kaļ, bet lemeši netiek vis.

Tava dzelzs ne niekam neder: te jau lemeši neiznāk - kalšu labāk cirvi."

"Nu kaliet cirvi, cirvis mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika, kungs redz: dzelzs nav vairs daudz.

"Vadzi, saimniek, cirvis te arī netiek - kalšu nazi."

"Kaļiet nazi, nazis mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz : "Dzelzs pavisam maz.

"Vadzi, saimniek, nazis te arī netiek - kalšu īlenu." "Kaļiet īlenu, īlens mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs gandrīz nemaz vairs nav - mazs mazs nieciņš.

"Vadzi, saimniek, īlens te arī netiek - kalšu čiku." To sacījis, kungs paņēma vēl to, kas bija palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Čiks! mazais nieciņš nospurkšķēja ūdenī un nu bija čiks gatavs.

Čiku pataisījis, kungs prasa labu maksu par padarīto darbu veselu rubuli. Saimnieks atsaka: "Naudas man nav, bet kvieši man gan mājā! atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi aizmaksāšu."

Saimnieks pārbrauc mājā; bet kungs arī tūliņ liek kučēram iejūgt karītē un brauks saimniekam paka!, lai ātrāki rokā dabūtu nopelnīto maksu. Ceļā kungs piemāca kučēru: "Klausies, es pats iešu klētī ar maisu, jo pats taču labāki zin, cik jādabū par darbu, tu paliec ārpusē klausīties: ja saimnieks sacītu: diezgan! tad sauc: ,Ber, ber manu dalu arī - man grūti bija sist!"

Labi, aizbrauc tur, saimnieks tūliņ ved jauno kalēju klētī. Bet aizdurvē bija paslēpušies pāris stipru puišu; tie sagrābj kalēju, nostiepj gar zemi un saimnieks nu šauj ka šauj šim ar tādu vici, kas &127;sprukstos izgozēta. Šis - negribēdams, lai kučērs dzird, ka pērienu dabūjis - cieš, zobus sakodis. Labi nopēris, saimnieks sauc puišiem: "Diezgan!" Bet kučērs ārā atbild: "Ber, ber, manu daļu arī - man grūti bija sist!" Saimnieks saka puišiem: "Nu, manis dē&127; - dosim vēl!" Puiši sagrābj pa otru reizi un saimnieks dod arī kučēra tiesu čika taisītājam.

Mājā braucot, kungs saka kučēram: "Lai velns tevi parauj, kučēr! kādēļ tu sauci, lai vēl ber?"

"Vai, kungs, jūs jau paši tā pavēlējāt; es arvienu izdaru, ko pavēlējuši."

"Nu, jā, jā! bet tiklīdz būsim pārbraukuši, dedzini nost to sasodīto smēdi : es vairs nekalšu."

Piezīme. Es arī atceŗos dzirdējis līdzīgu pasaku, bet sīkumus vairs neatminos. P. Š.

 

Čiks.

2. A. 1694. Elga Žubeckaja no 72. g. v. vecmāmiņas Rīgā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes II, 138, 1704.

Reiz dzīvojis viens ļoti sīksts kungs. Braucot no ciemiem, tā zirgam nokritusi pakava, tā ka bijis jābrauc pie kalēja kalt jaunu. Kungs nu apskatījies labi, kā kalējs strādā, un pārbraucis mājā, atlaidis savu kalēju un sācis pats smēdē kalt. Savu kučieri tas paturējis par plēšu pūtēju. Kungs paņēmis dzelzs gabalu un gribējis izkalt izkapti. Kalis, kalis - dzelzs gabals mazāks vien kļuvis, bet nekas nav iznācis, iesviedis to ūdenī, čiks! vien nogājis. Kad izkapts neiznākusi, tad kungs nodomājis kalt cirvi, kausējis ugunī, kalis ar veseri, bet kā neiznācis, tā neiznācis - čiks! vien nogājis. Tad kungs nodomājis kalt naglu, jo dzelzs pavisam maz

bija atlicies. Kalis, kalis, kā neiznācis, tā neiznācis. Iesviedis ūdenī, čiks vien nogājis un visa dzelzs izbeigusies. No tā laika sīksto kungu un tā kučieri par čiku kalējiem vien saukuši.

Saule, Mēness un Vaŗavīksne.

Nevien par latviešiem, bet arī par leišiem un senajiem prūšiem liecina chroniku ziņas, ka viņi pielūguši sauli un mēnesi. Tā arī par citām tautām mums netrūkst liecību, ka saule un mēness ir turēti par dievībām jeb dzīvām būtnēm. Tas pieder pie vecākiem cilvēces mītiem, ka Saule un Mēness bijuši kā vīrs un sieva un ka viņu bērni bijuši zvaigznes. Bet tā kā nu šādas ziņas nesaskanēja ar kristīgās ticības mācību, tad mācītāji tās allaž nosodīja un Saule ar Mēnesi nevarēja tik plašā apmērā iesakņoties tautas tradicijās, kā Debestēvs, Pērkons, Mājaskungs, Jumis, Laima un citas pagānu laiku dievības. Varbūt, ka arī pagānu laikos viņas tik bieži netika daudzinātas. Savā laikā arī zinātnieki, meklēdami visur tikai dvēseļu kultu, mazāk piegrieza vērību dabas parādībām, vērodami pie pēdējām samērā jaunāku laiku uzskatus. Līdz ar sauli, mēnesi un zvaigznēm pie debess spīdekļiem pieder arī vaŗavīksne, par kuru dažādu tautu mītos atrodam daudz prātojumu. Saule, Mēness un Vaŗavīksne ir nereti pieskaitīti arī pie tabu, ko nedrīkst piesaukt vārdā. Tādēļ arī dažās valodās šie jēdzieni ir zaudējuši savus senos nosaukumus, kutu vietā ar laiku ir iestājušies citi. Tāds tabu pie senajiem baltiem ir laikam bijusi vaŗavīksne, kādēļ arī šim vārdam, latviešu un leišu valodā, kā liekas, ir vēl galīgi nenoskaidrota etimoloģija. Visilgāki šie tabu uzskati ir uzglabājušies Latgalē kur arī jau vaŗavīksnes vārds ir aizmirsts un tās vietā runā par laumes jostu, dardedzi un citādi. Vaŗavīksni parasti tura par jaunu būtni, kas visu, kas vien gadās viņas tuvumā, uzrauj augšā. Pēc latviešu uzskatiem vaŗavīksne dzerot no zemes ūdeni, kas vēlāk atkal par lietu nonākot zemē. Lai gan baznīca debess parādību dievināšanu nosodīja, tomēr tautas tradicijās nav vēl galīgi izbeigušies senie mīti par Sauli, Mēnesi, Vaŗavīksni un zvaigznēm. Tādus mītus mēs sastopam ne tikai mūsu māņos un teikās, bet arī pasakās, kā jau redzam iepriekšējos sējumos.

http://www.ailab.lv/pasakas/13/13C00.htm

 

Saule, Mēness un Vaŗavīksne.

1. Jānis Ozols Aizkrauklē. LP, V, 111, 40.

Viņos laikos Mēness aprecējis Sauli. Viņi piedzīvojuši daudz bērnu: visas zvaigznes. Bet vienreiz Mēness palicis neuzticams: sācis mīlināties ar rīta zvaigzni. Nu Saule sanīdusies ar savu vīru un pavēlējusi rīta zvaigznei arvien viņas tuvumā uzturēties.

 

Saule, Mēness un Vaŗavīksne.

2. J. Ozols Daugavas malā. Brīvzemnieka "Sborņik", 5, l. LP, Vll, Il, 54, 1b.

Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķiŗami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzen daudz bērnu: zvaigznes pie debesim. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. (Citā variantā teikts, ka Mēness ielūkojis Austru). Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. (Pēc cita varianta Saule sacirtusi neuzticāmo Mēnesi ar sudraba pātagu.) Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās ne vis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgulusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt.

 

Saule, Mēness un Vaŗavīksne.

4. M. Starķis Lielvārdē. LP, V, 51, 8.

Vienreiz vecos laikos apgulās varena milzu čūska uz lielas krūšņas un drebēja no saltuma. Beidzot tā rājās Saulei: «Saule! visus tu sasildi, bet mani nē!»

Saule atteica: «pati esi pilna saltuma un tad tikai gaidi uz mani, lai es sildu kā mazu bērnu. Kas tev lika par tādu ledus gabalu būt?»

Čūska nejauki saskaitās par tiem vārdiem un tūliņ skrēja pie burvju vecākā Sauli apsūdzēt. Bet ceļā čūskai notika nelaime: ieraudzīja līķi vedam un nevarēja vairs ne no vietas pakustēt. Par laimi drīzi pēc tam nāca kāds cilvēks pretim. Nu čūska patika vaļām un aizsteidzās pie burvju vecākā, sacīdama: «Ņem savu kaŗa spēka un ej Sauli pārmācīt, jo viņa mani ienīdusi.»

Salasījās milzumis burvja, iesākdami ar Sauli kaŗu. Iesākumā Saulei klājās pagŗūti: burvji pārspēja; bet tad tā paaicināja Mēnesi palīgā. Mēness arī tūliņ posās. Izcēlās zīvs cīniņš: burvju rokas vicojās kā pātagas pa gaisu un burvju galvas šķīda uz visām pusēm. Saule ar Mēnesi bija uzvarējuši.

Bet projām ejot, Mēness par to labumu prasīja Saulei, lai atdodot savu meitu par sievu.

Piezīme. Kad čūska lien pār to ceļu, kur līķi ved, tad paliekot kā stabs un nevarot palīst. L. P. Talsu apg.

 

5. Ķ. Tarzieris Druvienā. Etn. I, 1891, 55. LP, Vll, II, 54, la.

Mēness sācis, pa naktim apkārt staigādams, pie meitām iet. Saule esot teikusi, lai viņš vairs tā nedarot; bet šis nelicis neko lāgā un tūliņ nākošu nakti atkal gājis. Saule saskaitusies un, zobenu paņēmusi, nocirtusi Mēnesim pus galvas nost. Mēness, tāds nesmuks pataisīts, sūdzējies raudādams savam draugam vilkam. Tas atriebdamies, aiz drauga aizgājis, gribējis Sauli aprīt. Jau pusē bijis aprijis, tad uznācis Pērkons. Tikko šis šo tālumā pamanījis, tad metis klūdzeņu klūdzeņiem projām, lai nenosper. Pēcāk esot ir Mēnesim, ir Saulei vātis sadzijušas.

 

6. K. Blau's Ērgļos. Brīvzemnieka «Sborņik», 11, 8. LP, VlI, Il, 54, 1, 3.

Reiz Mēness sacīja uz Sauli: «Ko tu te uzpūties, ka sasildot visu pasauli! Es daudz vairāk daru: es dzemdinu, uzturu, audzinu, nonāvēju. Pēc manis visi skatās, visi aplūko mani. Vecītis naktī pa ceļu iedams vēl palūkojas uz mani, pret ceļa nūju atspiezdamies. Bet ja man galva stāv uz augšu, kājas un mugura augšpēdu. tad tam jāmirst.

 

 

8. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Reiz spoža mēneša vakarā div meitas gājušas uz aku pēc ūdens, Viena, rādīdama uz mēnesi, sacījusi: «Skaties, cik spoži mēnesītis spīd!» Otra atbildējusi: «Kas tā par spīdēšanu? Mana pakaļa jau labāki spīd.;» Kā meita tos vārdus izsacījusi, tā viņa tūliņ ar visiem nesieniem uzrauta augšā pie mēneša. Vēl tagad mēnesī varot redzēt to meitu ar nesieniem uz pleciem.

 

9. R. Tabine vispārīgi Latgalē. Šī pasaka ir nodrukāta arī poļu valodā Krakavā 1891. g. «Lotysze Inflant Polskich - z gmini Vielonskiej, powiatu Rzežyckiego.»

Nazkod mēnesnīks beja spūžs un teirs un pylnotūs skaisti speidēja. Reizi divi meitas guoja pēc yudiņa. Vīna, īraudzējuse mēnesnīku. soka: «Vierīs, muosiņ, cik jis opols un skaists!»

«Kas tī par skaistumu?» atsoka ūtra. «Muna pakuļe vēl opoļuoka.»

Kai tik meita tūs vuordus izsacīja, tai ir ceļās gaisā. Dūmuotim, ka nazkaids spaks jū tur aiznesja. Redz, par struopi ka smuodēja un smējuos nu mēnesnīka, jei tyka aiznasta tur ar vysim kuošim un spaņņim. Un vēļ nyu jei tur stuov un stuovēs leidz postora dīnai.

 

17. M Irbe Rīgā. Teikas par Dievu, 12, 110.

Vienā svētdienā viens vīrs gājis uz mežu, lai sacirstu žagarus. Piecirtis lielu nastu un gājis atkal uz māju. Te viņš saticis ceļā vienu vecīti, kas tam prasījis, kādēļ gan šis svētdienā strādājot Tas neesot labi Dusmās vīrs uzkliedzis vecītim, bet tas bijis pats Dievs. Un tanī pašā brīdī Dieviņš vīru ar visu žagaru nastu iecēlis mēnesī, lai katrs, kas to uzskatītu, atminētos, ka svētdienā nav brīv strādāt.

Piezīme. Tādu pašu teiku ir vēl piesūtījis Folkloras krātuvei M. Bērziņš no Umurgas. Tā liekas kāda vācu teika, kas pie mums pārnesta. P. Š.

 

21. V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.

Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.

Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien.

 

22. Jūlius Rubenis Gulbenē. LP, Vll, II, 54, 1, 4.

Mēnesī esot viens cilvēks, kas pārskatot visu pasauli. Ja nu kāds cilvēks grib, lai lietus lītu jeb nelītu, tad - tam - Mēnesim spīdot - jānostājas laukā un Mēnesis jālūdzot. Ja prot lūgties Mēnesim pa prātam, tad Mēnesis lūgumu paklausa, ja neprot - nepaklausa. Tāpēc arī lietus nelīstot tanī pašā dienā visās vietās pasaules virsū, bet arvienu tikai tur, kur kāds pratis Mēnesim lietu izlūgt.

 

24. Jūlius Egle Gulbenē.

Vecie teic: varavīksne dzeŗot kā kāds zvērs pie upes jeb ezera. Kad labi sadzērusies, tad līstot lietus. Reiz gans ganījis pie upes. Sākusi vaŗavīksne no tās upes dzert, te par nelaimi, pašā tanī Brīdī viena govs arī piegājusi pie upes dzert. Vaŗavīksne, stipri ūdeni iekšā vilkdama, iedzērusi govi līdz. Pēc laiciņa lietus sācis stipri līt un līdz ar lietu arī govs kauli nokrituši zemē - govs gaļu vaŗavīksne bijusi apēdusi.

Piezīme. Šīs teikas motīvs ir sastopams arī XlI sēj., 19. n-ra, 3. pasakā (226. l. p.). P. Š.

Liis Lv