Ar seskiem un rapsi, bet tuvu dzīvei

Ar rakstnieku ĒRIKU HĀNBERGU runājām par Latvijas lauku jaunajiem vaibstiem - gan pārsteidzošiem, gan skumjiem un nākotnē vērstiem.

- Sākšu ar jautājumu par grāmatām. Mums ir Jēkaba Janševska romāni, Blaumaņa lugas, Jaunsudrabiņa proza, Edvarta Virzas "Straumēni" un arī padomju gadu literatūra, kas dod priekšstatu par Latvijas laukiem attiecīgā posmā. Vai pēcteči šajā jomā ko atradīs arī pēc neatkarības atjaunošanas iznākušajās grāmatās?

- Kāpēc tad ne? Tā pati Vladimira Kaijaka Nārbuļu sāga, uz kuras pamata Māra Svīre veidoja scenāriju vērienīgajam seriālam "Likteņa līdumnieki". Lieldarbs ir gan literatūra, gan vēsturisks lauku dzīves tvēriens no sendienām līdz mūsdienām. Tiesa, tik himniska zemniecībai veltīta sacerējuma kā "Straumēni" droši vien nekad vairs nebūs. Tur lauku pulsu diktēja gadalaiku ritms un vienas sētas tautsaimnieciskās vispusības nepieciešamība, šai taktij ļaudis pieskaņoja savu soli un šajā gaitā uzkrāto pieredzi nodeva nākamajai paaudzei. Taču attīstība neizbēgami diktē pārmaiņas, arī Latvijas laukos. Šo procesu deviņdesmito gadu vidū Lauksaimniecības universitātes profesors, nu jau nelaiķis Ervids Grinovskis nodēvēja par diversifikāciju. Šis termins manī palicis, es tagad to bieži lietoju.

- Un kā tas būtu latviski?

- Svešvārda skaidrojums - dažādu izpausmju, bieži vien savstarpēji nesakarīgu, apvienošana. Tā ir diversija pret Virzas ideāli romantisko "Straumēnu" pasauli, kur nesteidzīgi ara, sēja, kūla, štopēja desas. To dienu ritma vietā ienācis daudz straujāks un skarbāks tirgus diktāts nekā plūdenā gadalaiku maiņa. Sākumā par to šausminājāmies un kliedzām, ka lauki iet postā, bet pamazām pierodam un pat iekļaujamies šajā procesā.

Ienāk pavisam jaunas parādības. Dzīvot laukos vairs absolūti nenozīmē būt zemniekam. Cilvēki pievēršas agrāk Latvijā nebijušām jomām. Piemēram, rapsim, kuru daudzināt sāka jau kādreizējais lauksaimniecības ministrs profesors Kazimirs Špoģis. Es uzskatu, ka mūsu laukus varētu pacelt saulītē divas aktivitātes. Rapsis kā eļļas augs un izejviela biodegvielai. Un bērzs.

- Tautsaimnieciskā nozīmē?

- Jā. Un šajā sakarībā - neliela atkāpe, par to pašu mainību. Mūsu tautasdziesmās tik bieži pieminētā birztala, kas līdz šim uztverta galvenokārt kā lauku ainavas sastāvdaļa, savam nenoliedzamajam skaistumam tagad pievieno tautsaimniecisko tālredzību. Jo bērzs, ko rogovkietis Pēteris Jurciņš pirms aiziešanas pa zvaigžņu ceļu izdaudzināja par līganu vālodzes šūpuli, ir arī ļoti labs lietaskoks, kura vērtība laika gaitā arvien augs. Tāpēc jau šodien akciju sabiedrība "Latvijas finieris" slēdz līgumus ar zemnieksētām, kuru īpašumā ir lielākas vai mazākas birztalas, par šo vērtīgo koku audžu uzturēšanu un paplašināšanu. Bērzs rūpnieciski derīgs top pēc 40 - 50 gadiem, tā ka daudzi līgumus noslēgušie vēl paši taustīs gūto ienākumu.

- Izskatās cerīgi, - ja nedomā par celmiem, kas paliek pēc koku realizācijas...

- Protams, šī programma nav domāta vienas dienas saimniekiem. Tādēļ, līgumus slēdzot, "Latvijas finieris" tālredzīgi rūpējas par sadarbības partneru izglītošanu - tur ir gan konsultācijas bērzu audzētavās, gan panorāmu veidošanas gudrības. Manuprāt, rapsis un bērzs mūsu laukus varētu sakārtot arī ainaviski: apstrādāts tīrums un izkopts mežs vienmēr ir skaists.

- Gan rapša laukā, gan birztalā kapitālu audzēt var cilvēks, kuram pieder hektāri. Turklāt nepieciešamas arī iemaņas.

- Taisnība. Tāpēc laucinieks meklē savu vietu un atrod vēl pirms gadiem desmit šķietami neiespējamās nodarbēs. Ir sētas, kur audzē seskus - skaistumam, kā mājkustoņus. Audzē sliekas lietderībai. Un pat circeņus pavairo to īpašajai dziesmai. Vai mūsu senči spēja iedomāties Latvijā strausu fermu? Tagad šīs neparastības ir.

No savas bērnības neatceros, ka laukos kādam būtu bijis muzejs ar dažādu priekšmetu kolekcijām, ko rādīt. Tagad ir apmēram 2700 sētas ar tādiem krājumiem. Šie cilvēki nav sertificējuši savas kolekcijas, taču, ja labi gribētu, - uz priekšu! Nevienu vairs nepārsteidz dzērveņu audzēšana purva platībās. Tur uzņēmīgi cilvēki, alūksnieti Gundegu Sauškinu ieskaitot, tikuši uz zaļa zara.

Pērn valdība akceptēja Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus ieroču aprites noteikumos, un cūkas pēdējais kvieciens vairs nesaistās tikai ar sensenis pazīstamo kāvēja dūci. Izmantot medību ieroci ir humānāk, un gaļā nav uzkrājies dzīvnieka stress.

Lopbarības sagatavošanā pagātnē aiziet rokas un zirga grābekļi, vezumu taisīšana un vēl nesen par sasniegumu uzskatītā ķīpošana. Tagad nopļauj, ierullē hermētiskā apvalkā, un gatavs!

- Nu, tas, manuprāt, gan vairāk attiecināms uz lielsaimniekiem.

- Bet arī lielsaimnieka jēdziens, uz "Straumēniem" atskatoties, pēc valsts neatkarības atgūšanas piedzīvojis milzīgas izmaiņas. Savulaik mana tēva "Rimeņos" bija sešu zirgu un 60 hektāru saimniecība ar 24 hektāriem aramzemes. Skaitījās brangi. Tagad par viena vīra un viena traktora saimniecību dēvē arī 500 un pat tūkstoš hektāru lauku sētu. Lūk, tāds ir tas diversifikācijas process - brīžam šokējošs un mulsinošs. Iet uz priekšu kūleņodams, tomēr stimulē tautsaimniecības attīstību.

- Sabiedrībā vairāk uzzina par pretējo, un reizēm rodas priekšstats, ka Latvijas lauki ir viena dziļa bēdu leja.

- Kur nu bez bēdām, taču netrūkst iepriecinošu parādību, ļoti daudz ir uzņēmīgu un veiksmīgu ļaužu. Tādus esmu saticis visos novados. Pirms piecpadsmit gadiem, kad Imants Ziedonis vadīja Kultūras fondu, ar tā atbalstu dzejnieks Ziedonis, žurnālists Aivars Berķis un es sākām ikgadēju konkursu par sakoptu lauku sētu. Cilvēku milzīgā atsaucība neļāva šai skatei izzust, kad pietrūka fonda materiāla atbalsta. Likām prātus kopā un ikgadējo konkursu tematiski daudzveidojām. Satikām atbalstītājus. Kad bija tēma "Daudzinātākais cienasts novadā", to sekmēja Gunāra Ķirsona "Lido". Konkursu "Bērzs skaistumam un peļņai" veicināja "Latvijas finieris". Žūrētājos kopā ar mums ir populārā televīzijas žurnāliste Daina Bruņiniece.

Par konkursa gaitu stāstījām publikācijās, radio un televīzijā. Taču redzējumi uzkrājās. 2007. gadā apgādā "Jumava" klajā laidām krājumu "100 lauku sētas Latvijā". No 500 apciemotajām saimniecībām izvēlējāmies piekto daļu - visbūtiskākās, kuras raksturo daudzveidību.

Cilvēki, kuri laukos dzīvo un straujāk vai lēnāk rušina savu nosacīto lauciņu, ir pelnījuši uzmanību. Viens piemērs ilustrācijai. Pirms grāmatas prezentācijas Rīgas Latviešu biedrībā ielūgumus izsūtījām visām simts ģimenēm. Atbrauca 82 sētu pārstāvji!

- Mums tā saruna ievirzījusies par šodienas lauku vaibstiem ar pozitīvu nokrāsu. Bet pārmaiņās vienmēr kaut kas arī tiek pazaudēts.

- Diemžēl. Lai gan ir lietas, kurām vajadzētu saglabāties un turpināties. Tādām kā Valmieras rajona Burtnieku "Adzelviešos", no kurienes Dzidra un Jānis Grīnbergi iegāja tirgū ar kaņepju sviestu. Viņiem klētiņā stāv galds, kur viesus sēdināt un tūristus pacienāt. Tautsaimnieciskā nozīmē viņi no tā pārtiek un reizē arī saglabā šo kaņepju tradīciju.

Zinu sētu, kur saimniece sien sešu veidu sierus. Sertifikāta viņai nav un ieiet oficiālajā tirgus tīklā nemēģina. Tāpat netrūkst noņēmēju. To skaitā solīds un labi pazīstams uzņēmums Rīgā - cik siera no laukiem atved, tik izkūst kā sniegs uz siltas krāsns.

Standarts nav slikts mērs. Taču, pārtiku standartizējot, pazudušas īstās putraimu desas ar to brīnišķīgo pildījumu, kas bija irdens un kusa mutē. Tagad ir blīva, sarkanīga tepe: ej nu saproti, kas iekšā. Nesen Ventspilī uzgāju teicamu vienas firmas mantu, paklausot pārdevējas ieteikumam: "Pērciet droši, tur iekšā ir īsta gaļa." Tiktāl esam... Un kūpinājumi? Tagad ir ātrā gaļa, kuru pirms žāvēšanas ilgi garšvielu toveros nemērcē un dienām dūmos negatavina - kā senču laikos, kad šādi kūpināts šķiņķis gadu karājās klētī pie sijas un nemaitājās, tikai gardāks kļuva izturēts.

- Šodien tās būtu delikateses, ar pavisam citu cenu nekā lielveikala plauktā.

- Kā tad! Bet netrūkst cilvēku, kuri gatavi maksāt. Pat ne paši turīgākie. Interese par veselīgu pārtiku aug ļoti strauji, un tas, lai gan visapkārt skan žēlabas, liecina - ļaudis sāk atļauties tādu greznību kā ēdiena izvēle.

Zemnieki sadarbībā ar Mārtiņu Rītiņu veido zaļos tirdziņus Rīgā. Tagad jau ir pastāvīgie tirgotāji un tādi paši pircēji. Saka: es labāk nopērku mēnesī tikai desmit olas, bet lai tās būtu no brīvi turētām vistām. Var jau apsmaidīt laimīgo vistu dējumu, ar sprostos ieslodzīto cietsirdīgajām olām salīdzinot. Taču pasaule augstu novērtējusi dabiskos apstākļos iegūtu pārtiku.

- Tie, kuri mēģinājuši iziet ārvalstu tirgū, gan sacīs, ka mūs tur neviens negaida.

- Manuprāt, ir jāsāk sevi vest tirgū no citas puses - kā valsti, kurai ir gan iespējas ražot daudzveidīgu bioloģisko pārtiku, gan arī šajā jomā uzkrātu pieredzi, kas ir miltiem vai šķiņķim līdzvērtīga un pat dārgāka prece. Tikai pirms tam vajadzīga valdības izstrādāta programma par bioloģiskajām platībām - ar likumu sakārtošanu tā, ka tie nesasien rokas. Lai neiznāk tik absurdi kā ar joslām pie ūdens, kur nedrīkst roku likt klāt - nu tur viss aizaug ar krūmiem, vējš neizkustina ezera līmeni, un tā vieta mirst... aizsargāta.

Nešausmināsimies par tīrumiem, kuri stāv atmatā otro gadu desmitu. Uzlūkosim šo zemi kā no intensīvas saimniekošanas brīnišķīgi atpūtinātas platības, ideāli piemērotas bioloģiskajai saimniekošanai. Latvijā strauji vairojas zaķi un vēži. Divas sugas, kurām nepieciešama veselīga vide. Tā mums ir pārpārēm. Itālijā bioloģisko pārtiku iegūst 17 procentos lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Latvijā attiecīgi tikai septiņos procentos. Bet rezerves ir lielas. Tiesa, velēnas uzplēšanai nepieciešami līdzekļi, ko varētu paredzēt jau minētajā programmā.

- Atgriežamies pie rakstīšanas. Kas jauns top?

- Esmu palīdzējis uzrakstīt piensaimniekiem viņu nozares vēstures apceri, ar nosaukumu "Mūžīgais piens". Veidoju aizpērn iznākušās grāmatas "Leģendārais Rīgas Centrāltirgus" turpinājumu - "Tirgus stāsti". Līdztekus ir vēl viens darbiņš, kuram vajadzētu vainagoties ar Nacionālajā mākslas muzejā redzamās Teodora Zaļkalna veidotās "Cūkas" skulptūru krietni lielākā izmērā Centrāltirgus teritorijā.

Aizsākums bija muzejā sarūpētā izstāde šai "Cūkai", kuru - izrādās! - tēlnieks jau pirmsākumos paredzējis tirgum. Bet Rīgas dome 1937. gadā uzstādīšanas priekšlikumu izskatīja un noraidīja: par dārgu, no Somijas vestais akmens vien izmaksātu piecdesmit tūkstošus latu, tiem laikiem traka nauda. Tad nāca kari un cita valdīšana. Lai gan pašu Zaļkalnu padomju vara godāja, "Cūku" tautās neizveda - par šo skulptūru kā mūsu bekona simbolu taču atzinīgi bija izteicies Kārlis Ulmanis...

Izstādes laikā arī dzima ideja beidzot ievest Zaļkalna ruksi tam domātajā vietā. Centrāltirgus valdes priekšsēdētājai Nanai Cibuļskai par to ieminējos piesardzīgi. Praktiskā ieinteresētība bija tūlītēja. Jau radoši darbojas arhitekts Edvīns Vecumnieks un tēlnieks Ģirts Burvis. Ja viss ritēs, kā iecerēts, varbūt jau šajos Jāņos tirgū pušķosim cūkas veidojumu ģipsī. Akmens tēls būs vēlāk, ar to tik ātri neiet.

Tirgus administrācija kopā ar Mākslinieku savienību un Rīgas domes līdzdalību izstrādājusi Centrāltirgus vizuālā tēla attīstības metus. Gan tāpēc, ka lieluzņēmums ir galvaspilsētas ūnikums, gan tālab, ka par Centrāltirgu apbrīnu jau tagad pauž tūkstošiem tūristu no visas pasaules. Esmu gandarīts, ka varu būt līdzdalīgs šajā kopdarbībā.

Bet vēl mazliet par "Straumēnu" tēmu, kas attīstāma tautsaimnieciski. Esmu bijis Vācijas lauku sētā, kas ļoti labi pelna ar senču darba dzīves apriti. Tajā ir viesu nams, taču dīkas atpūtas vietā pārdod tūristiem... pļaušanu ar izkapti, salmu zārdošanu, teļu dzirdīšanu un govju slaukšanu. Interese milzīga, pierakstās rindā mēnešiem uz priekšu, it īpaši ģimenes, lai bērni redz īsto dzīvi. Mēs Latvijā no kādreizējās saimniekošanas sētās vēl tik ļoti attālinājušies neesam. Šī greznība jānovērtē un radoši jāizmanto.

PUBLICĒTS: "Latvijas Avīze", 2008. gadada janvāris.
AUTORS: Monika Zīle

Kristaps Baņķis