Prezidentu «zīlēšanas» starpkaru Latvijā

"Prezidenta vēlēšanās aizvien nākas sadurties ar vislielākajām partiju interešu pretišķībām, deputātu personiskajām simpātijām un antipātijām, iespaidiem, aprēķiniem un varbūt pat pārskatīšanos," nē, šie vārdi nav teikti par vakar Saeimā notikušajām Valsts prezidenta vēlēšanām (to rezultāts raksta nodošanas brīdī vēl nav zināms). Arī starpkaru Latvijas laikā cīņa par Rīgas pils saimnieka krēslu starp partijām parasti raisīja īstas "aizkulišu kauju" batālijas, kuru iznākums reizēm bija tikpat kā neparedzams.

"Vai šī prezidentu zīlēšana nav grūtāka lieta nekā Musolīni gājiens uz Romu?" 1922. gada 6. novembrī, gatavojoties Latvijas vēsturē pirmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, raksta Latvijas Zemnieku savienības laikraksts "Brīvā Zeme". Bet satīriskais žurnāls "Svari" publicē karikatūru, attēlojot, kā izšķirošajā "spoku stundā" pie Valsts prezidenta krēsla Rīgas pilī līkņā ēnaini stāvi, kuros vērīgāks skatītājs var atpazīt partiju grupas "Demokrātiskais centrs" izvirzīto vēlēšanu favorītu - līdzšinējo Satversmes sapulces priekšsēdētāju Jāni Čaksti un Latvijas Zemnieku savienības teorētiski iespējamos kandidātus (kurus tā arī neizvirzīja) - latviešu strēlnieku bataljonu organizētāju un neseno zemkopības ministru Jāni Goldmani un tieslietu ministru Jāni Pauļuku (1923. gadā viņam uzticēs veidot valdību). Labējo pilsonisko aprindu laikraksts "Latvijas Sargs" 14. novembrī vēstīja: "Valsts prezidenta vēlēšanas nesola nekā pārsteidzoša - viss šis svarīgais akts caur iepriekšējiem kompromisiem izveidojies par vienkāršu nobalsošanu. Tā kā bijušais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis nav piekritis savas kandidatūras uzstādīšanai, tad par vienīgo patiesi nopietno kandidātu var uzskatīt vienīgi Jāni Čaksti. Viņa ievēlēšana ir uzskatāma tikpat kā par nodrošinātu." Baumo, ka, iespējams, arī sociāldemokrāti virzīšot uz augsto krēslu savu kandidātu - Raini (viņš konkurēja ar Jāni Čaksti cīņā par Satversmes priekšsēdētāja krēslu, saņemot 48 balsis), bet skaidrs, ka viņš jau nekādā gadījumā nedabūs vajadzīgo balsu skaitu (Raini tā arī neizvirzīja).

Vēlēšanu dienā laiks ir apmācies, līņā sīks lietus, bet laikrakstos var lasīt šausmu vēsti par kādu astoņpadsmitgadīgu jaunieti, kurš ar cirvi nogalinājis savu tēvu, kurš viņam nedevis naudu izklaidēm. Toties Saeimas deputāti ar 92 balsīm (sešiem atturoties) ievēl Jāni Čaksti par Valsts prezidentu. "Brīvā Zeme" gan sūrojas, ka vēlēšanas norisējušas "bez jebkādas pacilātības, nedzīvi un garlaicīgi, ja nerēķina kreiso spēku mazatraktīvās piezīmes saviem politiskajiem pretiniekiem, pēdējiem ejot pie vēlēšanu urnām". Neiztikt arī bez atgādinājuma, ka LZS savulaik, jau Satversmes sapulces laikā, izvirzījusi ideju par visas tautas vēlētu prezidentu. Pasaule šajā laikā gatavojas Lozannas konferencei, dāņu fiziķim Nilam Boram piešķir Nobela prēmiju, Latvijas Nacionālajā operā uzved Pučīni operu "Bohēma" ar Adu Benefeldi Mimī lomā, bet Bulduros atklāj vēl nesen jo dedzīgas diskusijas raisījušo kazino, kurā atļauja ieiet ir vien ārzemniekiem un tiem Latvijas pilsoņiem, kuru gada ienākumi pārsniedz 600 tūkstošus rubļu.

Prezidentu "konkurss"

Nākamo reizi Valsts prezidentu maiņu Latvija piedzīvo pēc pieciem gadiem (1925. gadā Jāni Čaksti pārvēl uz otro termiņu) - 1927. gada aprīlī. Šajās vēlēšanās par Valsts prezidentu ar 73 balsīm ievēl Gustavu Zemgalu ("Demokrātiskais centrs"). Trīs Saeimas sēdes un deviņi nesekmīgi balsojumi - tik garš un ērkšķiem kaisīts ir deputātu ceļš līdz šim rezultātam. Ar īpašu neatlaidību vēlēšanās izceļas Latvijas Zemnieku savienība, astoņas reizes izvirzot savu kandidātu Albertu Kviesi, tā arī nevienā balsošanā neiegūstot vairāk par 47 balsīm. "Brīvā Zeme" 1. aprīlī it nikni lamā sociāldemokrātus, kuri izvirzot savus prezidenta amata kandidātus tikai ar vienu nolūku - "diskreditēt Valsts prezidenta institūciju, neļaujot ievēlēt prezidenta amatā personu, kas būtu brīva no kreiso iespaida". Vairākās balsošanas kārtās ar Kviesi konkurē kreiso spēku izvirzītais bijušais tieslietu un iekšlietu ministrs Pēteris Juraševskis (pirmajā vēlēšanu kārtā), bijušais Ministru prezidents, bezpartijiskais Voldemārs Zāmuels (otrajā kārtā) un Latvijas sūtnis Londonā Fridrihs Vesmanis (trešajā kārtā). Vairāku neveiksmīgo balsojumu rezultātā nevienam no kandidātiem tā arī neizdodas savākt nepieciešamo piecdesmit vienu balsi.

Nedēļas laikā Saeima pat tiek "tik tālu", ka "Valsts prezidenta atrašanai" daži preses izdevumi pa jokam pat izsludina konkursu, apsolot par labākā kandidāta nosaukšanu simts latus. Bet "Brīvajai Zemei" nekas cits neatliek kā sašutumā noelsties: "Patiesi, tālāk jau vairs nav kur iet!" Latvijas sabiedrība (it sevišķi daiļās dāmas) ar neatslābstošu uzmanību seko līdzi arī notikumiem Jelgavā, kur šajā pašā laikā nolasa spriedumu ar romantisku oreolu vītā laupītāja un slepkavas Kaupēna lietā. 1927. gada 5. aprīļa sēdē balsojums sanāk pavisam bezcerīgs, jo balsis starp abiem konkurentiem - sociāldemokrātu virzīto Fridrihu Vesmani un LZS Albertu Kviesi - sadalās pilnīgi vienādi, katram pa 44 balsīm. Pilnīgs strupceļš! Vēlēšanu laikā jautrus brīžus sagādā kreiso sociāldemokrātu deputāts Kristaps Eliass, kuram ir grūtības nobalsot, jo viņš jau esot pamanījies "sašvunkoties" uz jaunā prezidenta veselību. Bet par Raini runā, ka viņš neesot ieradies uz sēdi tāpēc, ka saslimis ar sirdēstiem, jo kā iespējamais Valsts prezidenta kandidāts jūtoties apiets.

Satīriskais žurnāls "Aizku-lises" nākamajā dienā ķeras pie kārtīgas kandidātu "vētīšanas". Lūk, kāds ir tās rezultāts - Fridrihs Vesmanis esot "pārāk neatkarīgs", angliski runājot labāk nekā latviski, turklāt "viņam no Anglijas pārāk ilgi jābrauc uz Latviju", Zāmuels nebūtu slikts vien gadījumā, ja "vēlamies republiku bez prezidenta" (mājiens uz Zāmuela rakstura iezīmēm), bet Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa ievēlēšanas gadījumā "pilsoņi baidās, ka uz pili pārvāksies arī viņa dēls Brunis" (sociāldemokrātu partijas jaunatnes organizāciju vadītājs). Par dzejnieku Raini sprieda, ka viņš "daudz sola, maz pilda", bet bijušais Tautas padomes loceklis, tieslietu un iekšlietu ministrs Pēteris Juraševskis augstajā amatā nederot, jo viņam "pārāk patīk braukt liftā" (Saeimas deputāts nesen bija atbalstījis 25 tūkstošu latu piešķiršanu lifta būvei Saeimas namā). Aizkulisēs smēja, ka labākais kandidāts uz prezidenta amatu būtu preses magnāts Antons Benjamiņš - viņam nebūtu vajadzīga reprezentācijas nauda, pašam pieder sava "drukātava" ar vismodernākajām mašīnām un "veikli zēni, kuri nodarbojas ar svarīgiem darbiem vakaros".

Nacionālās apvienības deputāts, laikraksta "Latvis" izdevējs Arveds Bergs 8. aprīlī Saeimas tribīnē nāk ar negaidītu paziņojumu. "Bezizejas situācijā", kad "viss atkarīgs no sarunām partiju aizkulisēs, bet prezidents nedrīkst tikt ievēlēts kā nejaušības auglis", viņš neredzot citu risinājumu, kā vien grozījumus Satversmē, kas paredzētu tiesības vēlēt prezidentu nodot tautai. Berga priekšlikumu noraida, toties nākamā diena Saeimā atnāk ar prieka vēsti - bijušais Tautas padomes vicepriekšsēdis Gustavs Zemgals beidzot ir "ļāvies pierunāties" kandidēt uz augsto amatu, lai "glābtu koalīciju no kļūmīgā stāvokļa, kad tai vairs nav kandidāta". Kuriozs gadījums notiek ar Latgales bezpartijisko deputātu Franci Loginu, kurš gandrīz nevar piedalīties izšķirošajā balsojumā, jo ļaundari no paša partijas viņu sagūsta un "vardarbīgi piespiež atteikties no deputāta mandāta". Deputāts izmūk pa atvērto logu tikai pašā pēdējā brīdī... Kāda ir mācība no šīs "prezidentu vēlēšanu epopejas"? "Brīvā Zeme" 11. aprīlī to formulē šādi: "Mūsu Saeimā pastāv deputātu grupa, kas vēlēšanās pastāvīgi atturējās, lai izspiestu lielākas kompensācijas par savām balsīm."

"Ja jau, tad pa riktīgam!"

"Mēs nu reiz atkal esam tādā tintē, ka nekur sprukt. Visiem uz mēles jautājums - kas būs nākamais Latvijas prezidents?" atceroties iepriekšējo Valsts prezidenta vēlēšanu "sāpīgo pieredzi", 1930. gada 4. aprīlī ironizē žurnāls "Svari". Bet LZS oficiozs "Brīvā Zeme", gluži kā nākotni pareģojot, uzsver: "Būtu laiks, lai pilsoniskā valstī par prezidentu nāktu lielākās pilsoniskās partijas (lasi - LZS. - A. B.) pārstāvis." Zviedrijā šajā laikā no sirdstriekas mirst karaliene Viktorija, bet Rīgā viesojas slavenā aktrise Marija Leiko. Saimnieciskās krīzes gaisotnē tautai gan prātā vairāk ir ar paskarbo ikdienu saistītas problēmas. Satraukumu raisa ziņa, ka Latvijas banka ekonomiskās depresijas apstākļos ir izsniegusi simts tūkstošu latu aizdevumu lauksaimnieku centrālbankai, aiz kuras stāv "zināmas aprin-das" - bankrota priekšvakarā esošā akciju sabiedrība "Lats". Toties Saeimā noskaņojums ir - "ja jau, tad pa riktīgam!". Tas nozīmējot - šoreiz izvirzīšot tikai "drošus" kandidātus, nevis "izmēģinājuma trusīšus" (presē gan parādās ziņa, ka "Demokrātiskais centrs" šādu godu piedāvājis Pēterim Juraševskim, bet viņš no tā jo kategoriski atteicies). Sigismundam Vidbergam pasūtītajā Valsts prezidenta apliecībā vietā, kur jābūt jaunā Rīgas pils saimnieka vārdam, gan joprojām iekalkulēts Gustava Zemgala vārda garums. Tomēr līdzšinējais prezidents piedāvājumam balotēties atkārtoti nepiekrīt. 1930. gada 14. aprīlī pirms izbraukšanas trešās klases vagonā uz Franču Rivjēru intervijā "Jaunākajām Ziņām" Zemgals uzsver: "Nevarēja būt ne runas par mana lēmuma grozīšanu pēc tam, kad presē parādījās ziņas, ka Valsts prezidenta ievēlēšana saistīta ar zināmām politiskām prasībām" (sociāldemokrāti sākotnēji par savu iespējamo piekāpšanos prasīja sev labvēlīgus grozījumus likumā par slimokasēm).

"Prezidentu dabūs tie, kuriem būs stiprāki nervi un pacietība," - šādas baumas klīst Saeimā. Septiņi Saeimas balsojumi un neliels skandāls (astotajā aprīlī pirms vēlēšanu trešās kārtas sociāldemokrāti pārmet, ka daži deputāti nav balsojuši pietiekami aizklāti) ir nepieciešami, lai šoreiz vēlēšanu rezultāts būtu labvēlīgs LZS izvirzītajam Tiesu palātas priekšsēdētājam Albertam Kviesim (viņu ievēl ar 55 balsīm. Kvieša galvenais konkurents ir sociāldemokrātu "smagsvars" - ilggadējais Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš). "Brīvā Zeme" astotajā aprīlī vēsta, ka pirmajā vēlēšanu kārtā komunisti izvirzījuši par Valsts prezidentu metālstrādnieku Miezi, un Saeimā kāds no deputātiem jokojis: "Vēl vajadzēja izvirzīt bijušo deputātu Rudzi, un tad uz valsts augstāko amatu kandidētu trīs "krietni graudi" - Rudzis, Kviesis un Miezis."

Pēdējā vēlēšanu kārtā 1930. gada 10. aprīlī, kad Kviesis jau kandidē viens pats (par viņu, salīdzinot ar konkurentiem, bija nodots visvairāk balsu - iepriekšējā kārtā viņa ievēlēšanai pietrūkušas vien divas balsis), daži deputāti par viņa ievēlēšanu pat noslēdz derības. Puspajokam izskan ierosinājums, ka deputātus vajadzētu iemūrēt Saeimā un nelaist ārā, kamēr neievēl prezidentu. "Latviešu mistiskais skaitlis septiņi - bez tā nevaram iztikt ne baznīcā, ne gultā un prezidenta vēlēšanās jau nu pavisam ne," nākamajā dienā ironizē "Svari". Bet LZS frakcija aiz priekiem, ka viņu kandidāts beidzot ievēlēts, visu nakti līksmojas "Alhambrā".

Tautas vienības apziņas veidotas tiesības

"Šodien piepildās vienotās valsts ideja," 1936. gada 11. aprīlī raksta "Jaunākās Ziņas". Latvijā un visā pasaule tad jau valda pavisam cita gaisotne. Eiropieši cenšas vienoties "miera sarunās", nesaprot, "kā tas varēja gadīties, ka Vācija ieguva rīcības brīvību Reinzemē", ģenerālis Goppers Latvijā svin 60 gadu jubileju, bet līdzšinējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, beidzoties Kvieša otrās prezidentūras termiņam, paziņo, ka ir gatavs pārņemt arī Valsts prezidenta pilnvaras. Dienā, kad Anglijas premjers Entonijs Īdens izvirza plānu "Eiropas miera nodrošināšanai", Latvija gatavojas grandiozai tautas vienības manifestācijai par godu Vadonim. Vēsturiskajā dienā 55 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju Rīgas ielās sumina Vadoni, bet diplomāts un Ulmaņa cīņu un domubiedrs Miķelis Valters "Jaunākajās Ziņās", pamatojot "11. aprīļa akta" vēsturisko nozīmi, uzsver: "Tās ir tautas vienības apziņas veidotas tiesības. Dzīve pati ir radījusi Latvijas tagadējās Satversmes jauno saturu." Turklāt saskaņā ar 1936. gada 19. marta likumu "vadība ir likusi saprast, ka tās augstākais mērķis ir iespējami drīzākā laikā dot Latvijai jaunu Satversmi". Pēdējam gan tā arī nebija lemts piepildīties. Nākamo reizi neatkarīgās Latvijas priekšgalā Valsts prezidentam bija lemts stāties vien vairāk kā pēc piecdesmit gariem padomju okupācijas gadiem...

***

Latvijas Satversme nosaka, ka Valsts prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem, aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.

Par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Par Valsts prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību.

Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas.

Latvijas Valsts prezidenti:

Jānis Čakste (14.11.1922. - 14.03.1927.)

Gustavs Zemgals (8.04.1927. - 9.04.1930.)

Alberts Kviesis (9.04.1930. - 11. 04.1936.)

Kārlis Ulmanis (11.04.1936. - 21.07.1940.)

Guntis Ulmanis (7.07.1993. - 7.07.1999.)

Vaira Vīķe-Freiberga (7.07.1999. - 7.07.2007.

Autors: Anita Bormane
Publicēts: 01.06.2007, "Mājas Viesis"

Kristaps Baņķis