Sātanisma labirintos

"Atceries - grēka nav. Ir vien vēlēšanās un bailes. Tikai tās lai kļūst par tavas rīcības mēru. Cilvēks nav Radības kronis vai Dievam līdzīga būtne, bet gan tāda pati dzīva radība, kuru no citām atšķir vienīgi saprāts," - šīs rindas līdz ar citām visai anarhistiska rakstura atklāsmēm lasāmas "Tridekologā" - sātaniskajos trīspadsmit baušļos, kuriem tic tie, kas par savējo izvēlējušies absolūtā ļaunuma un haosa valstību.

Sātanistu vārda pieminēšana vien daudziem no mums uzdzen šausmu drebuļus. Latvijas masu saziņas līdzekļos it sevišķi bieži to locīja pagājušā gadsimta 90. gados, kad nesen kā neatkarību atjaunojušo valsti satricināja vairākas mīklaini nežēlīgas slepkavības, kā arī kapu un baznīcu vandālisma gadījumi. Protams, uz šā draudīgā fona Madonas rajona mežā pēdējā laikā manītās "spokainās lelles" ar melnajiem acu dobumiem un smaidā atieztajiem zobiem šķiet tikai tāda psihisku un mentālu problēmu nomāktu personu muļķošanās. Tomēr patiesībā nav nemaz tik viegli noteikt robežu, aiz kuras šī "niekošanās" jau robežojas ar apsēstību, kā arī atbildēt uz jautājumu - vai šīs, maigi izsakoties, dīvainās okultās prakses Latvijā būtu jāuzskata vien par garīgi nenobriedušu ļaužu huligānismu, vai arī tas ir nopietns drauds sabiedrības drošībai.

Oficiālās baznīcas izpratnē sātana kalps ir jebkurš, kurš savā Dieva izpratnē iziet ārpus oficiālās dogmatikas ietvariem - šajā nozīmē nav pat lielas starpības, vai esi freidists, teozofs, spiritists vai darvinists. - Sevišķi uztraucoša mūsdienu laika zīme ir sātana sekotāju skaita pieaugšana, kas izpaužas arī uzkrītošā tālās pagātnes pagāniskā mantojuma atzīšanā, - savulaik teicis kardināls Jozefs Ratcingers, tagadējais Romas pāvests Benedikts XVI. No viņa neatpaliek arī protestantisma fundamentālists Edvards Rouns, kurš, kritizējot cilvēka izvēles brīvības absolutizēšanu, uzsvēris: "Savās pamatlīnijās humānisms ir sātana filozofija." Rumāņu teologs Ričards Vurmbrands grāmatā "Markss un sātans" (Vestčestera, 1988) savukārt meklē dokumentālas pēdas Kārļa Marksa rūpīgi slēptajai dalībai sātaniskajā mesā. Mazāk zināms, ka pasaules proletariāta vadoņa spalvai pieder patstāvīgi uzrakstīts sātaniski liturģiskas drāmas teksts "Oilanem", kas ir bibliskā "Emmanuel" ("Dievs ar mums") anagramma - ačgārnā zilbju kārtībā izkropļots vārds. (Vārdu pārveidošanu melnajā maģijā uzskata par ļoti spēcīgu ieroci.) Autoritatīvais autors, kurš par sātanisma tēmu uzrakstījis trīspadsmit grāmatas, uzskata, ka Markss sātanismu, iespējams, pieņēmis slimības laikā.

Dari, ko vēlies, un gūsti baudu

"Ir sākusies sātana ēra" - ar šādu lozungu tieši pirms četrdesmit gadiem Valpurģu naktī Sanfrancisko sevi pieteica "Sātana baznīca". Tās dibinātājs bija kāds Antons Šandors Lavejs - traks ungāru izcelsmes imigrants ar caururbjošu skatienu un izteiktu tieksmi uz okultismu. Bijušais lauvu dresētājs un policijas fotogrāfs savam demonstratīvajam solim bija izvēlējies reti pateicīgu laiku, kad ASV pieņēmās spēkā pret tradicionālajām vērtībām vērstā kontrkultūras straume. Skūtgalvis Lavejs ar savu "Sātanisko Bībeli" (šodien šīs grāmatas eksemplārs cietos vākos "eBay" maksā ap tūkstoš dolāriem) vienā rokā un pieradināto tīģeri otrā drīz vien kļuva par dumpinieku daļas guru.

Uz ko aicināja Lavejs? "Dari, ko vēlies, un gūsti baudu visos iespējamajos veidos, jo visas līdzšinējās reliģijas ir mazohistu izgudrojums," "Gūsti prieku no dzīves, nevis atrodies garīgu ilūziju gūstā," "Atriebies, nevis pazemībā pagriez ienaidniekam otru vaigu," - šie ir tikai daži no viņa lozungiem, kuri pa daļai sakņojās arī dižā filozofa Fridriha Nīčes filozofijas pārprastā uztverē, kā arī "Austrumu templiešu ordeņa" augstākā priestera - "Apokalipses zvēra" Alistera Kroulija idejiskajā mantojumā.

ASV "Sātana baznīca" ir pat izgājusi oficiālās reģistrācijas procedūru, tomēr 1990. gadā valdība tai liedza visus nodokļu atvieglojumus, kurus likums paredz piešķirt reliģiskajām organizācijām. Pēc Laveja nāves 1997. gada Visu Svēto dienas rītā par organizācijas augstāko priesteri kļuva profesionālais mūziķis Pīters Gilmors, bet šodien "Sātana baznīcas" vadību ir uzņēmusies Šandora Laveja meita Karla. Laveja mirstīgās atliekas tika kremētas - tās it kā vēl šodien tiekot izmantotas maģiskiem mērķiem kulta ceremoniju laikā. Baznīcas štābmītne - "Deviņu padome"- joprojām atrodas Sanfrancisko, bet otrs vadošais centrs ir izveidots Lielbritānijas pilsētā Mančestrā.

Norobežojoties no apvainojumiem rituālajās slepkavībās, narkotiku lietošanā un citos dažādu smaguma pakāpju noziegumos, sātanisti šodien uzsver, ka viņu mācība patiesībā esot vien veids, kā cilvēkam praktizēt atšķirīgu attieksmi pret pasauli, krājot un vairojot iegūtās zināšanas un saglabājot absolūtu iekšējo neatkarību. Sātanisms esot unikāls ar to, ka tas esot vienīgā mācība, kuras centrā ir cilvēka individualitāte, viņa "ego" primaritātes cildinājums.

Kādas tikai sātanistu organizācijas nepastāv mūsdienu pasaulē! Viena no autoritatīvākajām grupām ir 1980. gadā Velsā dibinātais, uz stingriem konspirācijas pamatiem balstītais "Deviņu stūru ordenis" ("Order of Nine Angles"), kas vienu brīdi pat izdeva žurnālu "Fenrir". Plašāk pazīstamāki ir arī lielākoties Anglijā praktizējošie "Zaļais ordenis", "Melnais eņģelis", "Dienvidu krusts", "Starptautiskā ķeltu - austrumu tipa luciferistu asociācija". Gleznainajā Francijas pilsētiņā Bluā pat nodibināts Starptautiskais maģijas centrs.

Sātanistu sērga Krievijā

Sātanistiskas ievirzes prātu ālēšanās galvassāpes rada arī Krievijas politiķiem - pēc neoficiāliem datiem, šobrīd Maskavā vien darbojas piecpadsmit sātaniskās sektas, starp kurām ietekmīgākās ir "Dienvidu krusts" un "Melnais eņģelis", kura priekšgalā esot kāda 25 - 30 gadus veca sieviete. Par šo tēmu atrodamās informācijas drumslas ļauj secināt, ka mazskaitlīgas sātanistu šūniņas Maskavā, Ļeņingradā un Odesā darbojušās jau PSRS laikā 70. gados ("Melnais eņģelis" esot nodibināts jau 1974. - 1975. gadā), bet nākamajā desmitgadē to ietekme izplatījusies arī citās lielākajās pilsētās, visvairāk izpaužoties narkomānu vidē. Šobrīd sātanistu skaitu Krievijā jau lēš aptuveni uz vairākiem tūkstošiem cilvēku, starp kuriem ir ne vien reibinošo vielu lietotāji, bet arī izglītoti un labi situēti ļaudis. Kā pauž paši šo organizāciju pārstāvji - sātanisma legalizācijas jautājums Krievijā aizvien vēl paliek atklāts...

Katram savas novirzes

Latvijā ar sātanistiem ir dīvaini - visi, acīmredzot arī tiesībsargājošās struktūras, ļoti labi zina, ka pie mums šādas sektas pastāv, bet atklāti šo faktu atzīt neviens neuzdrošinās. Tajā pašā laikā dažādos laikos sabiedrībā ir izskanējis, ka Rīgā, Liepājā un Balvos kādreiz ir pastāvējušas (par šodienas eksistenci ziņu trūkst) ortodoksālā sātanisma sektas, kuras ir uzturējušas it ciešus sakarus ar Lielbritānijas un Krievijas sātanistu organizācijām. Baumu līmenī izskanējušas runas par savādu ļaužu pulcēšanos Bābelītes ezera krastā, kā arī citās vietās Juglas neredzīgo ciemata teritorijā. Saskaņā ar reliģisko lietu pārvaldes 2003. gada augustā publiski izplatīto paziņojumu šī valsts struktūra bija saņēmusi divus savstarpēji nesaistītus iesniegumus par sātanistu aktīvu darbību Latvijas teritorijā, kuru pārbaudi toreiz uzņēmās drošības policija.

Vēlējos uzzināt, ko policijai ir izdevies noskaidrot saistībā ar Madonas "spokainajām" lellēm. Madonas rajona policijas pārvaldes priekšnieks Ēriks Andžāns informē, ka, tās, visticamākais, nav nekādā veidā saistītas ar kādu sektu darbību, bet gan esot divu vietējo meiteņu nedarbs. Policija esot arī uzdevusi par "draisko" meiteņu dīvainās rīcības iespējamajiem motīviem ieinteresēties vietējai nepilngadīgo lietu inspekcijai. Lai gan - diezin vai tas ko dos, jo viena no jaunietēm jau ir sasniegusi pilngadību, bet otrai ir sešpadsmit gadi. Kā papildināja Praulienas pagasta policijas inspektors Sergejs Veļičko, kura kompetencē bija noskaidrot šā notikuma apstākļus, dīvainā izskata jaunietes jau agrāk esot manījis vietējais mežsargs. - Katrs no mums jau ir ar savām novirzēm. Varbūt viņas šādā veidā spēlē teātri? - teic policijas inspektors, uzsverot, ka varas struktūru attieksme, iespējams, būtu atšķirīga, ja šādas aktivitātes būtu risinājušās, piemēram, Madonas centrā, nevis tik nomaļā vietā. Pēc policista vārdiem, zemes īpašnieks Valdis Buķelis šajā sakarā nekādas pretenzijas neizvirzot un pat jokojot, ka gaidot ekskursantus, kuri vēlētos aplūkot šīs lelles.

Vai Latvijā vispār pastāv kāds "oficiāls okultists"? Sarunā ar Reliģisko lietu pārvaldes vadītāja vietnieci Jekaterinu Macuku noskaidroju, ka šobrīd Latvijā nepastāv legālas okultistu organizācijas. Tās neesot arī izteikušas vēlmi savu darbību padarīt legālu. Vai Latvijā vispār ir kāda varas struktūra, kuras pienākumos ietilpst kontrolēt šīs bīstamās tendences, pirms tās izpaudušās kāda biedējoša nozieguma veidolā? Un kā būtu jārīkojas iedzīvotājam, kurš savā dzīves vietā ir novērojis šādas neparastas ievirzes pulcēšanās? Atbilde ir vienkārša - jādodas uz pašvaldības policiju, kuras kompetencē ir uzraudzīt kārtības nodrošināšanu konkrētajā administratīvajā teritorijā. Ko šajā jomā dara Reliģisko lietu pārvalde? Izrādās, normatīvajos aktos nav atrunātas pārvaldes funkcijas uzraudzīt un kontrolēt reliģisko organizāciju faktisko darbību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka situācijas pārskatamību apgrūtina tas, ka ne mazums ir tādu uz neprāta robežas balansējošu ļautiņu, kuri sātanismu cenšas piekopt "istabas variantā", nepievienojoties nevienai konkrētai draudzei.

***

Jēdzienu "sātanisms" 16. gadsimtā pirmo reizi lietoja angļu teologs Tomass Hārdings, vēršoties pret Mārtiņa Lutera mācību kā pretimstāvošu toreizējai kanoniskajai kristietībai.

Daži no Latvijā dažādos gados notikušajiem noziegumiem, kuros bijuši iejaukti sātanisti:

1993. gada 12. jūlijs - asiņainā slepkavība Talsu rajona Mērsraga pagasta "Ceplīšu" mājās. Par vainīgo tiek atzīts garīgi nepieskaitāmais Andris Ābols, kurš pirms tam atklāti runājis par visuresošo sātana eksistenci;

1994. gada 15. marts - jauniešu sātanisms Liepājā, kad pēc asiņainas slepkavības tiek aizturēti deviņpadsmitgadīgie Oskars Iesalnieks un Artis Akerblūms;

1994. gada vasara - pieckārtīgā slepkavība Ugālē. Pēdas ved līdz harismātiskajai draudzei "Mīlestības avots".

Autors: Anita Bormane
Publicēts: “Mājas Viesis”, 2006. gada 29. septembris.

Kristaps Baņķis