Kad asinis smaržo pēc rozēm

Lieldienu un citu baznīcas svētku laikā viņiem mēdz pašas no sevis asiņot plaukstas vai arī kāju pēdas. Vai arī uz pieres pēkšņi atklājas asiņojošas brūces - it kā to būtu skāruši ērkšķu vainaga dzelkšņi... Stigmatizētie - tā sauc šos neparastos cilvēkus, kurus vieni uzskata par Dieva, bet citi - par Sātana izredzētajiem vai arī šarlatāniem.

Šodien pasaulē stigmatizēto skaits nepārsniedz divdesmit piecus cilvēkus, turklāt sieviešu starp viņiem ir vairāk nekā vīriešu. Starp mūsdienu stigmatizētajiem ir ne mazāk kā pieci itālieši, divi briti un četri amerikāņi, pārējie mīt Meksikā, Korejā, Ķīnā, Argentīnā, Kanādā un citās valstīs. Viņi apgalvo, ka periodiski pašasiņojošās brūces uz viņu ķermeņa ir dievišķās klātbūtnes izpausme, kas ļaujot vienoties kopējās ciešanās ar Pestītāju. Savukārt daļa zinātnieku sliecas uzskatīt, ka stigmatisma pamatā ir kādas vēl līdz galam neizskaidrotas cilvēka psihes īpatnības. Lai gan vēstures gaitā apbrīnojami labi dokumentēts, stigmatisms joprojām ir viens no neizskaidrojamākajiem fenomeniem, kurā reliģiozais misticisms ir cieši savijies ar fiziskas, psihosomatiskas un, iespējams, arī pārdabiskas izcelsmes cēloņiem.

Kurš bija pirmais?

Stigmatisma vēsture ir mērāma vairāk nekā 780 gadus tālā senatnē - šai dīvainajai parādībai ir stingri fiksēts rašanās laiks - 1224. gada 14. septembris. Saskaņā ar Romas katoļu baznīcas tradīciju pirmais un, pēc daudzu pārliecības, arī vienīgais ar patiesajām dievišķajām brūcēm uz ķermeņa apveltītais cilvēks ir bijis svētais Asīzes Francisks. Itāliešu autora Fioretti di San Frančesko 14. gs. pirmās pusē tapušajā traktātā "Svētā Franciska puķītes" vēsta, ka svētais - savā laikā pazīstams askēts - esot jau divus mēnešus gavējis Itālijas Arno upes ielejā, līdz pēkšņi ieraudzījis vīziju - Jēzus krustā sisto tēlu un serafimu, kurš nolaidās no debesīm un ar pieciem gaismas stariem atstājis uz viņa ķermeņa Jēzus Kristus ciešanu pēdas.

Ja ielūkojamies vēl tālākā senatnē, tad pirmās liecības par stigmām ietiecas jau kristietības pašos pirmajos gados. Jaunajā Derībā apustuļa Pāvila vēstījumā galatiešiem teikts, ka pēc Jēzus sišanas krustā viņš uz sava ķermeņa ieguvis tādas pašas brūces kā Pestītājs. (Baznīcas latīņu valodā grieķu "stigmata" kļuva par vārda "brūces" sinonīmu.) Tā ir vienīgā liecība par šo parādību kristietības pirmajos gadsimtos - pēc tam vairāk nekā tūkstoš gadus par dievišķajām Jēzus ciešanu zīmēm nebija nekas dzirdams.

Kāpēc stigmatizētie ar tādu neatlaidību sāka parādīties tikai pagājušā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos? Iespējams, tāpēc, ka šajā laikā, pateicoties krusta kariem sekojošajiem ceļojumiem uz Svēto zemi, ne vien mācītos teologus, bet arī daudzus no parastajiem ticīgajiem bija ļoti ieinteresējis jautājums par vienu no svarīgākajiem iemiesošanās jeb inkarnācijas doktrīnas as-pektiem - Jēzus cilvēcisko dabu - par viņa zemes dzīvi un fiziskajām ciešanām pie krusta. Jauno reliģiskās "modes" tendenci nekavējoties pārņēma arī tā laika mākslinieki, kuru gleznotajās krustā sišanas ainās (pretstatā agrākajiem samērā mierīgajiem, stilizētajiem tēlojumiem) Jēzus pārdzīvoja agoniju un no viņa brūcēm tecēja asinis. Šie skati varēja ietekmēt ticīgo emocijas un radīt apmātību ar krustā sišanas izpausmju apceri.

Neparastais tēvs Pio

Jau 13. gadsimtā Jēzus ciešanu pēdas noslēpumainā kārtā parādījās vēl uz desmit cilvēku ķermeņiem, bet līdz mūsu dienām to kopējo skaitu lēš vairāk nekā 300. Slavenākais no mūslaiku stigmatizētajiem ir itālietis Frančesko Fordžione, pazīstams kā franciskāņu mūks Pio. Viņam nedzīstošās asiņojošās brūces uz rokām, kājām, krūtīm un sāniem atvērās 1918. gadā pēc tam, kad viņš redzēja Jēzus Kristus vīziju Svētā Franciska stigmatizācijai veltīto svinību laikā. Tēvam Pio tāpat kā daudziem citiem stigmatizētajiem vēl ir piemitušas arī citas īpašas spējas - prasme dziedināt, kā arī biolokācijas spēja, mirklī pārvietojoties no viena mūsu planētas punkta uz citu. Cerībā gūt dziedināšanu tēva Pio kapu San Džovanni Rotondo pilsētiņā netālu no Romas vēl mūsdienās ik gadu apmeklē apmēram septiņi miljoni svētceļnieku.

Pasaulē pazīstams ir arī kāds cits stigmatizētais - itālietis Džordžs Bondžovanni, kurš mēdza doties tūrēs pa dažādām pasaules valstīm, lai demonstrētu savas brūces. Stigmas uz viņa ķermeņa uzradušās 90. gadu sākumā pēc tam, kad viņš aizbraucis uz Fatimu. Aculiecinieki teic, ka no brūcēm uz Bondžovanni rokām ik dienu iztekot ceturtdaļglāze asiņu, turklāt asinis smaržojot pēc rozēm.

No jaunāko laiku stigmatizētajiem plaši pazīstama ir arī vāciete Terēze Neimane, kurai četrdesmit gadu laikā ik piektdienu no rokām un kājām tecējušas asinis. Stāsta, ka viņa pat raudājusi asiņainām asarām.

Imitācija vai psihiski radīts stāvoklis?

Jau kopš Tridentas koncila laikiem 16. gadsimtā Vatikāna oficiālā attieksme pret šiem brīnumiem ir visai atturīga - pārāk bieži tie ir izrādījušies vai nu vienkāršas imitācijas, vai arī psihiski nelīdzsvarotu ļaužu pašmocību izpausme, kas baznīcu ir pamudinājis tos pat nosaukt par "Sātana izdarībām". Spāniete Magdalēna de la Krusa 16. gadsimtā, piemēram, bija pamanījusies kļūt par karaļa galma favorīti, lepojoties ar savām stigmām, kuras bija pati sev prasmīgi uzzīmējusi.

Lai baznīca varētu stigmatizēto kanonizēt, pēc viņa nāves ir jāpaiet vismaz vairākiem gadu desmitiem. Turklāt Vatikāna izraudzītie garīdznieki un medicīnas eksperti jo rūpīgi izpēta katru stigmatisma gadījumu. Kopš Asīzes Franciska laikiem svēto kārtā ir iekļuvuši vien nedaudzi no šiem cietējiem (no 300 aptuveni 20%). Šādu godu ir izpelnījusies, piemēram, 19. gs. pirmajā pusē dzīvojusī vācu mūķene Anna Katrīna Emmeriha, kuras vīzijas izmantoja Mels Gibsons savā filmā "Kristus ciešanas". Ticīgo spiediena ietekmē Romas pāvests Jānis Pāvils II 2002. gadā kanonizēja arī jau pieminēto tēvu Pio - tomēr svēto kārtā viņš iekļuva, galvenokārt, pateicoties ar viņa vārdu saistītajiem brīnišķīgās izdziedēšanas gadījumiem.

Nelaime tā, ka stigmu eksistenci nevar lāgā ne pierādīt, ne arī noliegt, turklāt tām ir nelāga tendence pēc to "īpašnieka" nāves no viņa ķermeņa pazust - tā gadījās, piemēram, ar tēvu Pio, neizbēgami radot aizdomas par viņa stigmu īsto izcelsmi. Šobrīd Vatikāns ir pieņēmis tikai vienu Romas pāvesta deklarāciju par stigmatisma patiesīgumu - to, kas attiecas uz Asīzes Franciska gadījumu. - Tas viss ir pārāk sarežģīti un nebūt nenozīmē, ka nebūtu bijuši arī citi īsta stigmatisma gadījumi. Tomēr, ja vien nebūs absolūtas nepieciešamības apstiprināt to patiesumu, baznīca to nedarīs, - izvairīgi atturīgo Romas katoļu baznīcas nostāju skaidro Čārlzs Šiklone, Vatikāna Ticības doktrīnas kongregācijas prokurors.

Baznīca gan atzīst, ka stigmas neizskaidrojamā kārtā reizēm var parādīties uz cilvēku ķermeņiem, tomēr vairākumā gadījumu to izcelsmes priekšnoteikumu meklēšana ir psihiatru darba lauks, jo lielākajai daļai no stigmatizētajiem ir raksturīgas izteiktas histēriskas personības iezīmes un tieksme uz pašmocībām. ASV Kalifornijas universitātes antropologs Daniels Heslers ir secinājis, ka visiem slavenākajiem stigmatizētajiem ir bijis raksturīgs ļoti askētisks dzīvesveids, kas saistīts ar regulāru badošanos un miega trūkumu. Šādā situācijā cilvēkam asinīs strauji samazinās serotonīna līmenis un viņš kļūst tendēts uz vīzijām un pašmocībām.

Reliģiskā misticisma fizisko fenomenu pētniekiem ir izdevies visai pārliecinoši pierādīt, ka stigmu izvietojums katrā no paaudzēm ir saistīts ar tobrīd pieņemto Jēzus krustā sišanas ainas ikonogrāfisko tradīciju. Amerikānis Teds Harisons, viens no lielākajām mūsdienu autoritātēm stigmatisma izpētē, pieņem, ka lielākā daļa no stigmatizētajiem savu "karjeru" sāk ar to, ka izmainītas apziņas stāvoklī nodarbojas ar pašmocībām - paši sev rada brūces, kuras ar milzīgu pašiedvesmas spēku spēj atjaunot atkal un atkal. Tā vien šķiet, ka nedzīstošos ievainojumus izsauc cilvēka smadzenes - tajās vietās, kur, kā viņam šķiet, bija Kristus brūces. Pēdējo gadu pētījumi patiesi jau arī it kā apliecina, ka cilvēka smadzenes var diezgan specifiski ietekmēt vai pat fiziski vadīt ķermeni (atcerēsimies kaut vai placebo efektu vai arī gadījumus, kad ar hipnozes palīdzību psihiatri var radīt uz pacientu ķermeņa apdegumus, pat nepieskaroties ugunij).

Ko par stigmatismu domā Latvijas katoļi? To jautāju Latvijas Universitātes baznīcas un reliģiju vēstures katedras docentam, Rīgas metropolijas Romas katoļu garīgā semināra pasniedzējam Andrim Priedem: - Latvijā līdz šim nav bijis dokumentētu liecību par stigmatisma fenomenu. Priestera praksē man gan ir gadījies sarunāties ar ticīgajiem, kuri savā saskarē ar Dievu ir izteikuši vēlmi: "Kungs, ļauj man ciest kopā ar Tevi!" Parasti viņi savā dzīvē arī saņem kādu pārbaudījumu, bet ne vienmēr tai jābūt stigmai. Stigmu var uzskatīt par Dieva dāvanu ticīgajam, tomēr pēc Asīzes Franciska vai tēva Pio parauga cilvēkam būtu jācenšas to pēc iespējas slēpt, jo lieka izrādīšanās var kļūt par lepnuma izpausmi.

***

Jēdziena "stigma" izcelsme saistāma ar sengrieķu valodu. Sākotnēji ar to saprata zīmi, ar ko apzīmogoja lopus vai arī vergu vai noziedznieku ķermeņus, jēdziens "stigmata" pirmo reizi parādās Bībelē Apustuļa Pāvila vēstījumā galatiešiem.

Laikā no 1224. gada līdz mūsu dienām ir aprakstīti apmēram 300 relatīvi ticami stigmatisma gadījumi.

68 procenti ar stigmām apzīmēto bija katoļu konfesijas pārstāvji.

Visas vēstures gaitā starp stigmatizētajiem ir bijuši 62 svētie (lielākā daļa no tiem - sievietes).

Autors: ANITA BORMANE
Publicēts: “Mājas Viesis”, 2007. gada 5. aprīlis.

Kristaps Baņķis