Kad uguns nojauc robežas

Jāņi ir īpašas maģijas apgarots laiks, kad gandrīz katrā latvietī mostas kas pagānisks. Lielajā ziedēšanas trakumā uz zemes kulminē mūžīgā auglības un saules dzīvības spēka mistērija, kas nav iedomājama bez jāņugunīm - šķīstošās, svētību un auglību nesošās uguns stihijas, kuras noslēpumainā spēka priekšā cilvēku prātos ļaunas domas iznīkst gluži kā nezāles laukos.

23. jūnija naktī uguns rituāli iegūs īpašu spēku, tomēr, lai līdz dvēseles būtībai ienirtu ugunī, šajā garīgajā un vienlaikus fiziskajā stihijā, nepieciešama īpaša iekšēja uzdrīkstēšanās, drosme un spēks. Jo uguns rituāls ir ne tikai karstums, ekspansija un kaisle, bet arī maģiska darbība, kuras laikā cilvēka apziņa attīrās un sasniedz jaunus apvāršņus, un pasaule no pirmatnējā haosa tiek radīta aizvien no jauna.

Hinduistu dieva Rāmas ugunīgās bultas, nedziestošā svētā uguns parsu tempļos pie dieva Ahuramazdas altāra, agnijogas adeptu ticība dievišķajai katarsei caur uguns burvestību, iededzinātās zīmes uz šamaņa ķermeņa kā zīme par viņa spēju aizceļot citās dimensijās… Lūgsnas pēc svētības un aizsardzības vēdiskajos uguns rituālos - un vienmēr sanskritā, jo tieši šī izsenis radītā priesteru valoda spēj veidot vistīrākās vibrācijas. Acteku asiņainie pasaules bojāejas un atkal no jauna radīšanas rituāli, kuru laikā Saules dievam ziedo visdrosmīgākā gūstā saņemtā kareivja sirdi, baidoties no ļaunajiem tumsas dēmoniem. Uguns pielūgsmes dažādo izpausmju uzskaitījumu varētu turpināt ar stāstu par Andu indiāņiem, kuri ik vasaru veic īpašu rituālu - Saules deju, kad dejotāju apļa vidū vertikāli paceļ kārti ar svēto uguni virsotnē. Šo dīvaini mežonīgo deju pavada bungu rīboņa, kas sasaucas ar dejotāju sirdspukstiem, un ceremonijas dalībnieki raida savas vēlmes un lūgšanas debesīs.

Arī mūsu senči uzskatīja, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus arī visnoslēpumainākā enerģija, caur kuru vistiešāk var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem. Šodien varam vien iztēloties, kā vissenākajās uguns mistērijās Jāni un viņa sievu - mītisko Sauli - atveidoja konkrētas personas - īpašos ģērbos tērpti zintnieki, svētnieki, priesteri, kuri bija arī nozīmīgā rituāla organizētāji. Šo svēto amatu droši vien varēja arī pārmantot no paaudzes uz paaudzi. Ļaudis, aplī sastājušies, gāja apkārt ugunij, līgoja un rotaļājās. Tautā gadsimtiem ilgi ir saglabājusies ticība tam, ka Jāņu ugunskuru pelni sniedz auglību zemei un pārticību cilvēkiem. Par senajiem latviešiem kā uguns pielūdzējiem ir saglabājušās arī rakstiskas liecības. Jezuīts Stribings, piemēram, septiņpadsmitā gadsimta sākumā vēstīja, kā latgaļi savos svētkos ziedojot dieviem un ziedokļus sadedzinot ugunskuros. Viņi arī dziedot un dejojot ap kokiem, piekopjot burvestības, lejot ugunī alu un iemetot tajā jaunizceptas maizes pirmo doniņu, slakot alu uz istabas sienām un upurējot melnu vistu, āzi vai olas.

Uguns - slieksnis, ugunskurs - pasaules centrs

- Uguns maģiskais spēks mani ir valdzinājis jau kopš bērnības. Reizēm vēl šodien sapņos redzu sevi vērojam, kā vecmāmiņa cep maizi. Krāsns mute toreiz bija vērsta pret logu, un es gluži kā apburta lūkojos uguns atspulgos stiklā. Uguns man šķiet kā slieksnis uz citām dimensijām, bet ugunskurs - kā pasaules centrs, kas nodrošina tiešu kontaktu ar Dievu, - stāsta dziedniece, reiki skolotāja Edīte Vēja, kas nu jau vairāk nekā desmit gadus vada uguns rituālus Latvijā. Tie notiek dažādās vietās, vispiemērotākie ir pilskalni, meži, svētbirzes, kur ir tīrs energokanāls starp debesīm un zemi. Vasaras pilnbriedā Edīte uguns rituālus veltot ziedēšanas priekam - un ne tikai dabā, bet katrā no mums. Tie pauž sajūsmu par sauli, krāsām un smaržām, ar ko mūs tik dāsni apvelta daba.

- Sākumā piedalījos Rasmas Rozītes rīkotajos, vēdisma tradīcijās balstītajos uguns rituālos, kopīgi dziedot mantras, tomēr man šķita, ka uguni var pielūgt arī citādi - latviskāk, - atceras Edīte. Latviskā uguns pielūgšanas veida meklējumos viņa iepazinusies ar domubiedrenēm zintniecēm Māru Dālderi un Dzidru Rijnieci. Soli pa solim sākusi meklēt, kas par uguni teikts mūsu dainu krājumos, tomēr sākumā neko daudz nav atradusi. - Beigās sevi aicināju - esi mierīga, sirds tev pateiks priekšā. Un patiesi - viss izdevās lieliski! - gatavošanos savam pirmajam uguns rituālam atceras Edīte. Tas noticis pirms vairāk nekā desmit gadiem Jelgavas bibliotēkas telpās, kur nelielā ezoteriski noskaņotu domubiedru grupa bija iededzinājusi uguni apgāztas piramīdas formas trauciņā. Toreiz dažiem šķitis - ar kādām arhaiskām lietām mēs šeit nodarbojamies! Nākamais Edītes vadītais uguns rituāls noritējis vasarā - pie Lielupes, kur bijis sakurts liels ugunskurs, un tajā jau piedalījušies vairāk nekā trīsdesmit cilvēki. - Rituāla laikā biju noliekusies un ziedoju ugunij. Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kas mani pārņēma, paceļot galvu un ieskatoties apkārtējo cilvēku acīs. Tās pauda ko tādu, ka man kļuva skaidrs - uguns rituāli cilvēkiem ir nepieciešami, - atceras Edīte, jautāta par spilgtākajiem pašas pārdzīvojumiem pirmo uguns rituālu laikā.

Kā ļauties svētajai ugunij?

Jāatceras, ka rituāla uguns ir svēta un tajā nedrīkst cept šašlikus vai mest izsmēķus. Vairāku gadu gaitā Edīte esot intuitīvi sajutusi - ja uguns neiedegas ar pirmo mēģinājumu, tad rituālu noturēt nav lemts. Līdz šim gan tā nekad nav gadījies, laikam jau uguns aizdedzēji - parasti tie vienmēr ir vīrieši - pret savu uzdevumu izjutuši lielu bijību un atbildību. Dziedniece secinājusi, ka caur uguni iedarbība ir ne vien emocionāli simboliska, bet arī tieša, jo rituāla laikā tā dalībniekiem attīrās gan gars, gan dvēsele, gan miesa.

Ezoteriskajā literatūrā pat izskan pieņēmums, ka rituāla enerģētika spējot tā apkārtnē iznīcināt kaitīgās baktērijas. Kā panākt tik spēcīgu iedarbību?

- Rituāla spēks ir atkarīgs no tā, cik cilvēki ir atvērti un vai tiešām no sirds vēlas tajā piedalīties un ļauties uguns spēkam. Esmu novērojusi, ka šo iedarbību vissmalkāk izjūt bērni. Pirms rituāla vienmēr noskaņojamies, aktivizējam tā norises vietu ar dziesmu, dejojot. Aicinām mūsu senču garus, kā arī dabas spēkus - Vēja māti, Ūdens māti, Zemes māti, lai arī to spēks kopā ar mums piedalītos šajā mistērijā. Vienlaikus vienmēr atgādinu, ka rituāls nav izrāde un ka viss ir no tiesas un pa īstam. Aicinu visus kaut uz brīdi ļauties pasakai un brīnumam, atceroties bērnību, kad redzējām daudz ko tādu, ko šodien palaižam garām, - stāsta dziedniece.

Rituāla dalībnieki sadodas rokās un dziedādami iet pa ziedu apļa ārpusi. Ugunskura aplī drīkst ieiet tikai ar basām kājām, kā dainās teikts - "Es sakūru uguntiņu/ Basajām(i) kājiņām".

Lai uguns rituāla laikā nodrošinātu enerģijas apmaiņu starp debesīm un zemi, vienlīdz svarīgi esot arī, lai tā vadītājs būtu iecentrēts, enerģētiski spēcīgs un spētu rast kontaktu ar uguni. - Rituāla laikā atrodos meditatīvā stāvoklī, sarunājos ar Uguns māti, dziedu, saku viņai pateicības vārdus, lūdzu, lai viņa mūs attīra no garīgajiem un fiziskajiem sārņiem, sniedzot harmoniju un mieru, - stāsta Edīte. Uguns mātei viņa parasti ziedojot rudzu maizes gabaliņu, medu un ūdeni, bet ziedošanu varot veikt arī domās.

Kad vienkārši gribas būt

Kurš uguns rituāla laikā ir visskaistākais brīdis?

- Tā ir absolūtās harmonijas izjūta, kas rodas brīdī, kad jūti - esi pilnīgi enerģētiski attīrījies un nojaucis visas robežas starp sevi un pasauli. Kad vienkārši gribas būt un izjust skaistumu, kas ir visapkārt. Brīdī, kad visi rituāla veicēji garīgi ir tik tīri un atvērti, viņu kopējai lūgšanai "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā…" esot milzīgs spēks.

- Ļoti bieži mūsu kopīgām lūgsnām mēdzu vēl pievienot šādu: "Met, Dieviņi, zelta krustu/ Pār šo visu tēvuzemi…" Ar šiem vārdiem izlūdzos bagātību savai zemei un tautai.

Uguns rituāla laikā koncentrējoties ļoti spēcīga garīgā enerģētika, kas vēlāk iedarbojoties arī fiziskā plānā. Tāpēc nereti esot gadījumi, ka pēc maģiskās norises dalībnieku dzīve mainoties uz labo pusi.

Pirmajos Edītes Vējas vadītajos uguns rituālos piedalījušies daži desmiti dalībnieku, bet tagad viņu skaits jau sniedzas simtos. Starp citu, šodien, 22. jūnijā, viņa ar saviem domubiedriem būs Satezeles pilskalnā, lai kopīgi vienotos latviskajā uguns pielūgsmē!

***

Fakti

Ierosmi senās uguns rituālu tradīcijas atjaunotnei savulaik sniedza Rasma Rozīte, kas atmodas sākumā bija tikko atgriezusies no Himalajiem. Tur pie sava garīgā skolotāja Babadži viņa bija apguvusi senās vēdiskās tradīcijas. Pirmie uguns rituāli Latvijā parasti noritēja ap Jāņiem Zvejniekciemā vai arī Rasmas Rozītes lauku mājās netālu no Cēsīm

Uguns rituālus mēdz rīkot vasaras, rudens, ziemas un pavasara saulgriežos.

Vienreiz iekurot rituāla ugunskuru, tajā malku vairs klāt neliek; uguni aizdedzina vai nu ar skalu, vai ar sērkociņu; pēc tā izdegšanas var savākt ugunskura pelnus, jo tiem ir dziednieciska vērtība.

Autors: ANITA BORMANE
Publicēts: “Mājas Viesis”, 2007. gada 22. jūnijs.

Kristaps Baņķis