Nāve ir skaista 

jeb Veneras 2 sejas

Tulkots raksts par Krievijas astrologu atklāsmēm. Noderīgs īpaši astrologiem un astroloģijas studentiem, bet vērts iedziļināties arī interesentiem. Ne visi ir padomājuši par šo Venēras divdabību.

Nāve ir katra cilvēka intīma vai publiska privilēģija, jo mēs visi pretendējam piedalīties šajā fatālajā procesā, kur jebkurā brīdī var sekot norādījums: „Nākamais būsi Tu!”.

Katram ir nācies saskarties ar situāciju, kad klients kaut ko nojauš, dalās savās priekšnojautās, bet speciālists bezpalīdzīgi atkārto: „Nu, ko jūs izgudrojāt, jūs vēl par mani ilgāk nodzīvosiet.”. Turklāt, abi, viens otram nenotic. Tāda provokācija ir visai slepkavnieciska. Es pieļauju, ka kvalificētam astrologam ir jāsaredz šīs situācijas perspektīva un virtuozi jāpārvalda šī jautājuma metodes, kur nepieciešami globāli tālākie pētījumi.

Klientam ir jāņem vērā, ka ir ļoti daudz astrologu, kuri nāves jautājumu uzskata par nekorektu. Bet, ja viņam palaimējies nonākt pie astrologa, kuram ir spēcīga Skorpiona zīme, tas visticamāk ļoti iedziļināsies klienta problēmās personiskas intereses vadīts.

Palūkosimies, kāda ir attieksmei pret nāvi sabiedrībā dominējošām nostādnēm dažādos vēstures posmos un tipiskās mūsdienu personības pašapzināšanās.

Attieksmes pret nāvi izmainīšanos var atzīmēt ar 5 nozīmīgiem etapiem.

1. etaps – „iedresētā” nāve, sākot ar arhaiskiem laikiem, kas pazīstams ar frāzi „visi reiz mirsim”. Kā pret parastu parādību, kura īpašas bailes nerada.

Pretēji antīkajiem apbedījumiem, kuri tika veikti aiz pilsētas mūriem, viduslaikos apbedījumi tika veikti pilsētu un ciemu teritorijās. Kapsētas bija sabiedriskās dzīves kopums, šeit līksmojās, tirgojās, mainījās ziņām, un tādā dzīvo klātbūtne starp mirušajiem nevienu nesatrauca.

Pastarās tiesas ideja, kas nostiprinājās laika posmā starp XI un XIII gadsimtiem, iezīmēja 2. etapu. Aizlūgums par mirušo kļūst par nozīmīgu aizgājēja dvēseles glābšanas līdzekli, liela nozīme tiek pievērsta apbedīšanas rituāliem, aizkapa dzīves anonimitāte, un, līdzīgi kā antīkajos laikos, parādās epitafijas un kapa vietu greznojumi. Tuvība starp mirušajiem, kas agrāk neradīja šaubas, šajā laikā izrādās nepanesama.

3. etapu raksturo mākslīgi uzspiesto paņēmienu krahs. Seksam un Nāvei piedēvē nekristīgu būtību, kuru līdz mums atnesis odiozais marķīzs De Sado, uzskatīdams, ka agonija un orgasms apvienojas vienotā veselumā.

4. etaps saistīts ar emocionālu saikņu nostiprināšanos ģimenē: nāvi gaida kā samierināšanos ar jau mirušu mīļoto. Romantisms veicina baiļu no nāves pārvēršanos skaistuma izjūtā.

Visbeidzot – 5. etaps - XX gadsimtā pieaug bailes no nāves. Attiecībā pret nāvi parādās klusēšanas sazvērestība, tendence izstumt to no kolektīvās apziņas, kas pakāpeniski pieaugot, sasniedz apogeju. Mūsdienās sabiedrība uzvedas tā, it kā neviens nemirtu un sabiedrības struktūrā indivīdam nebūtu nekādas nozīmes.

Dzīves beigas tiek uztvertas tā, it kā tā būtu ārstu un apbedīšanas biroju problēma: kremācija ir padarīta par normu, nāve ir nodalīta no sabiedrības vecuma, to slēpj pat no paša mirstošā, lai tikai nepadarītu viņu nelaimīgu. Nāve ir apvīta meliem, un šī koncepcija ir balles karaliene, kur astrologi nīkulīgi kuļājas sabiedrības viedokļa astes galā, neizmantojot pat pieejamo vareno instrumentu – pašu astroloģiju.

Kā noteikt horoskopā nāvi?

Droši izmantojiet pazīstamās metodes jau no Ptolomeja laikiem: progresijas, direkcijas, tranzītus, solārus, lunārus, dažādus punktus utt. Kad arsenāls izsīcis, un jūs to vēl neesat noteicis, vienkārši apskatiet Veneru.

Man gribētos horoskopā atzīmēt planētu, kas nepastarpināti atbild par nāvi: atrast to, piešķirt tai titulu un atbilstoši mūsdienām to izmantot.

Piedāvāju par nāves dievieti radiksā pasludināt Veneru.

Venera arī grieķiem bija nāves dieviete, bet mēs viņu zinām kā ar Urāna asinīm iekrāsotu no jūras putām dzimušo skaistuma dievieti, kuru jūras viļņi iznesa Kipras salā, kas vēlāk kļuva par dievietes mīļāko apmešanās vietu.

Viņa – skaistākā no dievietēm, vienmēr jauna, vienmēr valdzinoša, viņai pieder burvju josta, kurā noslēptos visi mīlestības kalni.

Veneras attēlojumi ir dažādi. Debesu Venera vai dievišķā Venera, viņai veltīts bruņurupucis – sievišķās gudrības emblēma.

Zemes Venera – viņai veltīts āzis – izlaidības simbols, un Venera – sargātāja.

Bet ar Andiomenas vārdu viņa vienmēr parādās susinot savus zeltainos matus, tritonu un amoru ielenkta, un tiek godināta kā cilvēku dzimuma radītāja; reizēm dieviete rokās tur šķēpu un Marsa galvassegu, tad viņa tiek saukta par Veneru – uzvarētāju. Viņai veltīta mirte, ābols, magone, zvirbulis, balodis, gulbis, dūja, bruņurupucis un delfīns.

Bet Venera kā Libitinas Venera un Epitimbijas Afrodīte bija nāves dieviete, kura aicinot visus uz dzīvi pati visus vilināja drūmajā pekles bezdibenī, lai pēc tam no jauna visu atgrieztu dzīvē.

Viņa arī kapu un mirušo atlieku sargātāja. Kapu rotāšana ar mirtēm vai miršu vainagiem radusies no Veneras pazīstamajiem strīdiem par skaistumu; kam par godu atdeva ābolu, kas ir Veneras mīļākais augs; tāpat kā roze, kas pati radās no sniegbaltām putām, kas klāja Afrodītes ķermeni. Ieraugot uz tās brīnišķīgo ziedu, apburti dievi to apslacīja ar nektāru, kas deva tai smaržu.

Ar Afrodītes ziediem tika apkopts mirušā ķermenis un kapa vieta. Grieķi nēsāja rozes matos un uz krūtīm kā sēru zīmi, kā mūsu dzīves īslaicīguma simbolu, ar rozēm apkopa pieminekļus un urnas ar pīšļiem, tām piedēvēja brīnumainu spēju paglābt mirstīgās atliekas no sadalīšanās. Viņi domāja, ka mirušo dvēselēm ir patīkama rožu smarža. Turklāt rozes pumpurā, tā visspilgtākajā formā viņi redzēja bezgalības simbolu, tāpēc grieķu kapu plāksnēs, pieminekļos bieži varēja sastapt cieši iespiestu rozes pumpuriņu.

Bet vīstošās rozes uz Afrodītes statujas pieres tika uzskatītas par brīnumaini dziednieciskām; Aspazija – Grieķijas skaistule izārstējās ar rozi.

Romiešiem bija ikgadējas svinības, kuras dēvēja par „Rozālijām” vai „Rozāliju dienām”, kuras tika veltītas mirušo piemiņai.

Venera horoskopā

Horoskopā redzam Veneru trīsreiz: Zemes Veneru, debesu Veneru un ciltsmāti – tas ir Vērsis, Svari un Zivis.

Pirmais grāds Svaros atrodas tieši pretim nulles grādam Aunā – pašai dzīvi.

Radjars dod atslēgu 1o Svariem – arhetipiskās realitātes nemirstība, kuru atklāj pilnīga dzīve. Kustība ir pazaudējusi savu impulsu, pavasara dienas punkts rada pārvērtību – no kāpura taurenī. Šī pārvēršanās tiek parādīta kā cilvēka iespēju simbols pārvērsties par kaut ko vairāk, nekā cilvēks – transcilvēcisku būtni. Šeit atklājas un kļūst nemirstīga individuālās darbības būtība. Svaru simbols – Temīda ar aizsietām acīm. Grūti noturēt līdzsvaru. Viens Svaru kauss pārsver – dzīvība vai nāve.

Venera izvēlas - pa kreisi slimību māja (VI), pa labi nāves māja (VIII), kur tā atrodas pēc zīmes un pēc mājas – izraidījumā. Tās klātbūtne ir nemanāma, mēs tieši neredzam Veneru nāvē.

Ja Venera Svaros izlemj, kuram dzīvot un kuram mirt, tad par mirstīgajām atliekām, pīšļiem un kapavietām viennozīmīgi atbild Venera Vērsī. Tā ir apbedīšanas dieviete.

-  „Visur, kur gāja Afrodīte, zem viņas kājām klājās ziedi”;

-  „Viņai pakļāvās Dievi, cilvēki un zvēri”.

Mirušos rotā ar ziediem, uz bērēm dodas ar ziedu pušķiem, uz kapiem liek ziedus. Svari – mākslīgi vai noplūkti ziedi, Vērsis – naturāli, augoši, jeb pati daba.

Kad Adonīsu nāvējoši ievainoja meža kuilis, viņš nonāca Plūtona karaļvalstī un Persefone viņā iemīlējās, Venera lūdza atgriezt mīļoto. Un tā – rudenī un ziemā Adonīss ir kopā ar Persefoni, iestājas pavasaris un viņš atkal ir kopā ar skaituma dievieti.

Veselu nedēļu Grieķiem turpinājās svētki par godu šim puslīdz dievam, sērās apraudāja Adonīsa nāvei, un līdz ar viņu izzūdošo auglību, bet pēc tam līksmoja – sveicot tā atgriešanos.

XX gadsimta medicīniskā statistika par kritiskiem uzrāda 2. un 12. mēnesi sākot no dzimšanas dienas: tajās ir vislielākie nāves gadījumi. II māja – Vērsis, Veneras iemiesojums. XII māja – Zivis, Veneras eksaltācija.

Tātad par Veneras būtisku vērtību varam uzskatīt nāves izvēli.

Tamāra Bogolapova

Izdevuma redaktora piezīmes

Tatjanas Bogolapovas uzstāšanās radīja patiesu sensāciju Maskavas Starptautiskajā astroloģijas kongresā un kļuva par karstu diskusiju objektu.

Piekritīsim, ka pašu nāves tēmu astrologi konferencēs aizskar ne tik bieži, kā arī tā nenonāk profesionālās preses lappusēs, cik mums iespējams to gribētos. Ap šo tēmu patiešām izveidojusies „klusēšanas tabu”. Iespējams, autorei taisnība un ir jābūt ļoti izlēmīgam, lai šo tabu lauztu, tāpēc, ka senāko autoru norādījumus uz nāvi horoskopā mēs vairs neuzskatām par apmierinošiem, bet jauni pētījumi tiek veikti maz, kā arī ar rezultātiem mēs dalāmies nelabprāt. Kaut ko pa šiem gadiem izdevies dzirdēt

T.Bogolapovas darbs ir divkārt neparasts ar to, ka galvenā nāves aģenta lomā apskata ... Veneru. Tas ir lielā pretrunā ar stereotipa priekšstatu: Nāve, VIII māja, Marss un Plutons utt. Patiesībā M.Levins un S.Aizins mācīja: Dzimšanas un nāves brīdī aktivizējas visas horoskopa mājas, bet uzticama metode netika dota.

Bet tieši nozīmīgākajā veidā Venera – tā ir jauna un zināmā mērā šokējoša pieeja.

... Vai patiešām jauna?

Ar kaut ko līdzīgu jau esam sastapušies.

Mitoloģiskās Veneras (Afrodītes) neviennozīmība kopumā ir zināma. Bet visbiežāk šo neviennozīmību mēs ignorējam.

Mitoloģijas pētniekiem ir zināms, ka Romiešu dieviete Libitika – nāves un apbedījumu pārvaldniece reizēm tika saistīta ar Veneru. To vajadzētu atcerēties arī astrologiem. Tāpat, kā faktu, ka skaistule Afrodīte ir dzimusi no asinīm iekrāsotām putām.

Tiešas norādes uz tādas aizmāršības nepieļaujamību var atrast A.Kuzmina rakstā, kas veltīts Atlantīdas bojāejai („Astrologs” No 4-5, 1991.). „Venera ir ne tikai skaistums un mīlestība. Piemēram, Doganiem tā iemieso ļaunumu un katastrofas”. Dogani –afrikāņu ciltis, kuras ieved strupceļā vēsturniekus un etnogrāfus ar saviem precīzajiem astronomiskajiem novērojumiem un dziļajām okultajām zināšanām.

Ko līdzīgu savās lekcijās minējis P. Globa. Tiek pieņemts, ka planētai Venera ir bijusi orbīta, kas atšķiras no mūsdienām, un tad patiešām tā bija postoša planēta T.Bogolapovas versija ir nedaudz savādāka. Ja turpinātu domu, kas izteikta raksta virsrakstā, sanāk, ka nāves skaisto pusi iemieso Venera, bet šausminošo Marss. Beigu beigās raksta autors izmantotā metodika nav pamatota tikai uz Veneru, tā traktējas salikumos ar tradicionālajiem „fatālajiem” horoskopa faktoriem – VIII mājas signifikatoriem. 

Daudz vielas pārdomām un izpētei...

Astrologilv