Auras pēcnāves dzīve

 

"Eksperiments ar katru no Objektiem tika veikts trīs diennakšu garumā 20 metru garā un 4 metrus platā no betona izbūvēta pagrabā. Bez apgaismojuma, ja vien par tādu neuzskata blāvi sārtu lampu pie aparatūras. Telpa vienmēr tika aizslēgta. Pie Objekta netika ielaists neviens, izņemot tehnisko darbinieku. Katrs Objekts tika mērīts pēc vieniem un tiem pašiem parametriem — novietots tālākajā koridora galā — ar galvu uz Rietumiem un kājām uz Austrumiem…" ASV seriāla "X—faili" cienīgā stilā laikrakstā "Argumenti i fakti" tiek aprakstīts Krievijā veikts zinātnieku pētījums. Tā mērķis — noskaidrot, kas notiek ar auru pēc cilvēka nāves.

 

Lai arī daudzi joprojām šaubās par auras eksistenci, pirmais zinātniskais mēģinājums pierādīt tās pastāvēšanu notika aptuveni pirms simtu piecdesmit gadiem. Zinātnieks Nikola Tesla plašā auditorijā par lielu pārsteigumu plātesošajiem nodemonstrēja paša izgudrotu aparatūru, kas ģenerē elektromagnētisko lauku un atklāja cilvēka auras aprises. Pēcāk pētnieki  spēra vēl vairākus platus soļus auras "atšifrēšanā". Tās tika nofotogrāfētas. Vēl vairāk — noskaidroja, ka auras starojums atkarīgs no cilvēka fiziskā un emocionālā stāvokļa. Tie ir jautājumi, kas šobrīd ir skaidri jebkuram praktizējošam dziedniekam. Un tomēr, vajadzēja paiet vairāk nekā simts gadiem, lai Pēterburgas fiziķis Konstantīns Korotkovs uzdotu un mēģinātu atrisināt jautājumu: kā mainās cilvēka aura pēc nāves?

 

Kā neapstrīdamu faktu zinātnieks pieņēmis, ka nedzīvu būtņu elektromagnētiskā lauka starojums iedarbībā būtiski atšķiras no dzīvu būtņu izstarotās auras. Teiksim, akmens oreols ilgākā laika posmā nemainās, turpretī cilvēka aura var krasi mainīties pat ļoti īsā laika sprīdī.

 

Pieņēmums, ka miruša cilvēka aura varētu līdzināties jebkuram nedzīvam objektam, zinātniekiem licis stipri vilties. Lai arī cilvēks bijis beigts un pagalam, viņa aura joprojām izrādījās dzīvotspējīga. Turklāt, auras "uzvedība" bijusi atkarīga no iemesliem, kāpēc cilvēks miris. Ja cilvēks gājis bojā pašā jaunības plaukumā, nelaimes gadījumā vai arī izdarījis pašnāvību, viņa "elektromagnētiskā dvēsele" divu diennakšu garumā "buntojās" — it kā izrādot, ka nevēlas pamest ķermeni. Grafikos tas parādījās, ka krasi pacēlumi un kritumi. Ja cilvēks nomiris sirmā vecumā, viņa elektromagnētiskais "apvalks" atvadījās no ķermeņa viegli, neizrādot tik trakulīgu aktivitāti.

 

Vēl zinātniekiem krita acīs auras krasās svārstības vienas diennakts garumā. Vislielākās aktivitātes novērotas ap pusnakti. Šajā laikā aura it kā "sakustējās", un pētnieku, kurš tobrīd atradies vienā telpā ar nelaiķi, pārņēmušas dīvainas sajūtas. To uz savs ādas izjutusi visi no pētnieku komandas.

 

— Es to nosauktu par "klātesamību", — dīvainās sajūtas raksturojis K. Korotkovs. — Par to uzzināju no saviem kolēģiem. Ap pusnakti arī es iegāju pagrabā, kurā atradās mirušais, cieši aizvēru aiz sevis durvis, apstājos un ieklausījos savās izjūtās. Neko nesajutu. Neko! Tad es mierīgā solī devos mirušā virzienā, līdz vienā punktā, apmēram 3—5 metrus no galda, uz kura gulēja mirušais, es To sajutu. Sajūtas ļoti līdzinājās tam, ko izjūtam, kad kāds no mugurpuses uz jums ļoti cieši skatās. Pagāju uz priekšu vēl kādu metru — sajūtas pazuda. Izstaigāju visu pagrabu un pārliecinājos, ka ir tikai viens punkts, kura "klātbūtne" izjūtama visstiprāk. Tā atradās aptuveni piecus metrus no ķermeņa — it kā elektromagnētiskā parādība būtu atrāvusies no ķermeņa un atrastos tieši tajā vietā. Izdarījis visus iespējamos mērījumus, devos uz durvju pusi. Šoreiz man visus 20 noietos metrus līdz izejai nepameta sajūta, ka kāds uz mani noraugās. Turklāt sajūta bija tāda, it kā Viņš šeit būtu tiesīgs atrasties, bet es nē.

Zinātniski tas izskaidrojams, ka apkārt nesen mirušajam pastāv kaut kāds fizisks lauks ar virpuļveida bezdibeni noteiktās vietās. Reliģijas "valodā" tas nozīmē, ka mirušā "dvēsele" Visumā neizplatās vienmērīgi. Pirmās trīs diennaktis tā atrodas ķermeņa tuvumā.

 

Varētu šķist, ka zinātnieks jauc fiziku ar reliģiju vienā putrā. Konstantīna Korotkova ir sava pārliecība: — Katrs, lai šo pētījumu uztver kā vēlas. Mans uzdevums ir piedāvāt faktus. Es neizceļu tikai materiālās paradigmas, bet parādu, ka bez mirušā fiziskā ķermeņa pastāv vēl arī kaut kas dzīvs.

 

Vismaz Krievijā zinātnieka pētījumi nekonfliktējot ar pareizticīgās baznīcas uzskatiem, pēc tikšanās ar vairākiem garīdzniekiem, pie šāda secinājuma nonācis zinātnieks. Kā paskaidrojis Maskavas pareizticīgās baznīcas pārstāvis Mihails Dudko: — Korotkova eksperiments neko jaunu man neatklāja. Jebkuram pareizticīgam cilvēkam ir skaidrs, ka dvēsele pastāv, kā arī tas, ka trīs dienu laikā pēc nāves tā nav atdalāma no zemes dzīves, atrodas mirušā tuvumā. Manipulācijas ar cilvēka dvēselēm, ir zināmi jau kopš sen seniem laikiem. Diemžēl šādi eksperimenti bieži vien atnes dažādas nelaimes. Turklāt tās noteik arī ar pašiem pētniekiem. Tāpēc pret jebkurām manipulācijām ar cilvēka dvēseli, it kā "zinātnisku" mērķu vārdā, ko, starp citu, kategoriski aizliedz Bībele, Baznīca izturas ļoti piesardzīgi.

AUTORS: Kristaps Baņķis
PUBLICĒTS: “Mājas Viesis”, 2006.

Kristaps Baņķis