Dievturi gatavi ilgai cīņai

Kādu vietu dievturība ieņem mūsdienu Latvijā?

"Latvijas politikā nav spēka, kas spētu vienot. Mēs esam atdzimstošā tautas garīgā kustība, kas atjaunojas no sensenām tautas kultūras saknēm," tiekoties grāmatām piekrautajā Basteja bulvāra dzīvoklī, no kura paveras skaists skats uz Rīgas pilsētas kanālu, man saka kultūrvēsturnieks un Latvijas dievturu sadraudzes (LDS) virsvadītājs Romāns Pussars. Bet ko mēs zinām par šo spēku, kas pretendē uz tautas vienotāju? Ja nu vienīgi esam dzirdējuši par partiju "Māras zeme". Ironiski - patiesībā tai ir mazs sakars ar dievturiem.

Atļaušos apgalvot, ka ar dievturiem sastapies ikdienā būs tikai retais. Viņi baznīcās sprediķus netur, uz ielas grāmatas nepiedāvā, rīsus trūcīgajiem nedala un pat Ziemassvētkus nesvin tad, kad citi. Dievturu vairākums nemīl agresīvu publicitāti un, šķiet, pēc tās nemaz netiecas. Varbūt tādēļ to vadība tik noraidoši vērtē partijas "Māras zeme" dibinātājas Irēnas Saprovskas pirmsvēlēšanu prasības Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai skolās ieviest senlatviešu ticības mācību, grozīt Civillikumu, Izglītības likumu un Reliģisko organizāciju likumu, lai noteiktu, ka dievturība ir tradicionālā reliģija Latvijā. "Viņa pati nemaz nav īsta dievture. Viņa tikai grūž papīrus, bet mēs būtībā nemaz netiekam informēti par šīm prasībām," norobežojas LDS virsvadītājs. Dievturu vadība I. Saprovsku uzskata par personību, kas ar savām aktivitātēm tikai grauj kustību un rada par to sliktu iespaidu sabiedrībā. Mazliet dīvaini jau kļūst, lasot Saeimas komisijas 2005. gada 14. decembra sēdes protokolā, kā I. Saprovska stāsta, ka guvusi atbalstu savam nodomam no "PCTVL" puses, kas lūgusi, lai tai tiktu sūtīts vairāk materiāla un izskaidrots, kas ir senā latviešu reliģija.

Bez mesijas apziņas

"Dievturības mācīšanai skolās mums nav ne programmu, ne mācību grāmatu, ne skolotāju," uzsver R. Pussars. Pussara kungs ir stingri pārliecināts, ka dievturis nevar iet politikā kā mesiānists un plātīties: "Lūk, mēs jums tagad rādīsim ceļu uz laimi, labklājību un latviskumu." Tostarp dievturu sadraudzes valdes priekšsēdētājs Andrejs Broks vispār apstrīd pašu tradicionālās reliģijas jēdzienu: "Ko Latvijā vajadzētu uzskatīt par tradicionālu? Vai, 100 gadu pastāvot vienā teritorijā, kāda reliģija kļūst tradicionāla? Mēs uzskatām, ka tradicionāls ir tas, kas balstīts tautas kultūrā." Jā, brīžiem nav skaidrs, kas no medijos izskanējušajiem priekšlikumiem nāk no sadraudzes un kas no atsevišķām individualitātēm, kuras nesaskaņo savas idejas ar priekšniecību un, R. Pussara vārdiem runājot, "uzstājas ar viltus politisko viedokli un tikai vervē sev piekritējus uz dievturības rēķina". "Dievturība savos pamatos ir ļoti vienkārša, bez samākslojumiem un izskaistinājumiem. Dievturi nekādā ziņā nav arī tautisku dīvaiņu kompānija. Jau Brastiņš pasvītro, ka dievturība attīstās ciešā sakarā ar zinātni, mākslu, arhitektūru. Ļaudis kādreiz domā, ka dievturi ir tādi vecā cilātāji. Nav garīgās kustības, kas tik daudz skatītos tautas nākotnē kā dievturi. Mūsu politikāņi domā tikai par šodienu, bet par rītdienu ne," viņš turpina. Romāns Pussars apzinās, ka tautas vairākums dievturus uzskata par tautasdziesmu pasaulītē dzīvojošiem folkloristiem, un sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka tāds priekšstats ir maldīgs. Arī mācības pamatlicējs E. Brastiņš drīzāk skatījies uz dievturību kā uz modeli attieksmei pret sabiedrību, ģimeni, darbu, dabu, visu pasauli. Līdz ar to dievturību nevar īsti uzskatīt tikai par ticību. "Tā drīzāk ir veids, kā saglabāt latvisko identitāti, mentalitāti, dzīvesziņu, latvisko kultūras pasauli. Laika gaitā dievturība nevar vairs priekšplānā izvirzīt tos paradumus un tradīcijas, kas tiešām sen novecojušas. Tās lai paliek pētniekiem. Dzīvajā praksē priekšplānā jāceļ dainu vērtības - ētikā, estētikā," stāsta R. Pussars. Tieši dievturības ētiskais saturs, kas vislabāk atbilstot latviešu tautas ideāliem, esot tas, kas piesaistot cilvēkus. Jāsaka, dievturi patiesi atstāj liberāli un pozitīvi domājošu ļaužu iespaidu. "Vai dievturis var būt vienlaikus kristietis?" vaicāju. "Jā. Man vissvarīgāk ir, cik viņš dod savai latviešu tautai, nevis kādai mācībai," atbild sadraudzes virsvadītājs.

Politiski apolitiskie

Pēc Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes statistikas datiem, dievturu skaits pēdējo gadu laikā turas aptuveni nemainīgs. 2005. gadā Latvijā 1,32 miljonu ticīgo vidū oficiāli bija 607 dievturi, kas apvienojās 13 dievturu ticīgo apvienībās. Ja esat dievturis, ziemas saulgriežus pienākas svinēt 22. decembrī, savukārt vasaras saulgriežus - 21. jūnijā. Pēc sadraudzes vadības atzinuma, mūsdienās dievturu rindās ir daudz trūcīgo. Esot arī uzņēmēji. Tomēr vārdi nosaukti netiek - tas esot delikāts jautājums un šie cilvēki baidoties, ka, citiem uzzinot par viņu pārliecību, var ciest bizness. Vieglāk ir ar māksliniekiem. Te tiek nosaukts viens no 2008. gada Dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma libreta autoriem, mākslinieks Valdis Celms. Daudzas radošas personības, gribot būt garā brīvas, tāpēc, kaut glabājot dievturību "savā dvēselē", oficiāli sadraudzei nepiederot. Ārzemēs, bijušajā trimdā, kustība ir spēcīgāka un populārāka. Arī dievturu vispasaules vadītājs - dižvadonis - ir ASV dzīvojošais Marģers Grīns.

Jākonstatē, ka dievturu devums Latvijas ikdienas dzīvei tomēr ir neliels. Tiek rīkoti regulāri sarīkojumi ar koru, folkloras ansambļu un orķestru piedalīšanos. Par pēdējā laika savu lielāko nopelnu dievturi uzskata šā gada oktobra beigās Kronvalda parkā atklāto pieminekli staļinisko represiju nobendētajam Ernestam Brastiņam. Kā uzsver Romāns Pussars, tas panākts pēc "piecu gadu cīņas un staigāšanas pa instancēm". Mūsu sarunas gaitā Brastiņš pamīšus ar tautasdziesmām tika citēts bez gala. Jānorāda, ka pieminekļa izveidošanai Rīgas dome piešķīra 5523 latus, bet Ministru kabinets - 3000 latu.

Kad aizrādu, ka pieminekļiem un koncertiem maza ietekme uz mūsdienu reālo dzīvi, dievturu virsvadonis atjautā: "Bet ko jūs saucat par reālo dzīvi? Reālā dzīve ir mūsu darbs, domu virziens, latviskā pozīcija!" Apstāklis, ka dievturi nerod atsaucību varas struktūrās, R. Pussaru nemulsina. Dievturi ir gatavi ilgai cīņai: "Mums vispirms šī vieta jāiekaro ar piedalīšanos kultūras aktivitātēs sabiedrībā. Mēs pamazām pievirzīsimies ļaužu apziņai, un viņi mūs pieņems."

Kopumā, pēc R. Pussara domām, politiskās partijas, tajā skaitā Pirmā partija, sākot aizvien pielaidīgāk izturēties pret dievturiem. "Pati par sevi Latvijas dievturu sadraudze nav gatava doties politikā un netaisās to darīt," paskaidro A. Broks. Taču līdz ar to lobija varas struktūrās atšķirībā no ietekmīgajām kristiešu konfesijām mazskaitlīgajiem dievturiem nav. Pats Romāns Pussars ir viens no Latvijas Nākotnes partijas dibinātājiem. 2000. gadā izveidotā partija gan nekādus panākumus guvusi nav un tās biedri balotējās 9. Saeimas vēlēšanās no "Visu Latvijai". Dievturiem simpatizē arī organizācija "Klubs 415" un "latviskās Latvijas" ideja kā valsts ideāls, uz kuru tiekties, kaut arī tiek atzīts, ka sasniegt to mūsdienās vairs nav reāli.

Ātru popularitāti nevajag

Par spīti dievturu vadības kritiskajai nostājai, I. Saprovskas "Māras zemes" rosīšanos ignorēt nevar. Nav šaubu, ka Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa par frakciju cīņām neko nezina un partijas uzstāšanos pārsvarā asociēja ar dievturiem kopumā. Pēdējās Saeimas vēlēšanās "Māras zeme" ieguva 0,54% balsu, kas ļāva ieņemt tai 13. vietu 19 pretendentu skaitā. Par šo "viena cilvēka" partiju nobalsoja 4899 Latvijas pilsoņi. I. Saprovska vēlāk žurnālistiem uzsvēra, ka partijas 9 gadu pastāvēšanas laikā tās bijušas veiksmīgākās vēlēšanas. "Te ir runa par atmodu - viens mostas ātrāk un nobalso par mani, bet otrs mostas vēlāk un par mani balsos vēlāk," viņa, neslēpjot ambīcijas un cerības, klāstīja aģentūrai LETA tūlīt pēc vēlēšanām. Iespēju, ka dievturības vārdu piesaucošās dāmas enerģiskumu varētu izmantot, R. Pussars noraida: "Tad vajag būt citai domāšanai un attieksmei. Tāda neaprēķināma popularitāte pašas popularitātes dēļ mums nav vajadzīga." Aģitācija nav dievturības garā. "Sliktākais ir tas, ka vēlēšanās "Māras zemes" programmā dievturība izskanēja kā mērķis. Bet patiesībā dievturība ir līdzeklis latviskuma saglabāšanai," uzsver A. Broks.

Tostarp dievturu draudzes vadību atsevišķu personību iniciatīvas nereti nostādījušas neērtā situācijā. Kad pajautāju, kas noticis ar pirms trim gadiem publiskotajiem plāniem purvainā zemes gabalā pie Juglas ezera uzbūvēt "dievturības dievnamu", dievturu vadītājs top gluži pikts: "Atkal jūs! Tur, jāsaka, diletants Jānis Siliņš darbojās. Pagaidām dievturu sapnis ir kaut kur, kaut uz pusgraudu dabūt kādu zāli, kuru atbilstoši iekārtot un kurā pastāvīgi pulcēties.

***

Fakti par dievturību

- Dievturība kā nacionālā reliģija Latvijā izveidojās 1920. gadā, ņemot par piemēru gadsimtu mijā Eiropā populārās reliģiskās kustības, kuras sakņojās folklorā un mitoloģijā.

- Dievturu kustības pamatlicēji bija inženieris Kārlis Bregžis, skolotājs un banku darbinieks Juris Lecs un senvēstures pētnieks, folklorists, etnogrāfs, mākslinieks, filozofs un pedagogs Ernests Brastiņš (1892-1942). 1926. gadā dievturu sadraudzi reģistrēja Garīgo lietu pārvalde. Iedibinoties K. Ulmaņa autoritārajam režīmam, 1935. gadā dievturu kā reliģiskas organizācijas darbību apturēja, pārreģistrējot par sabiedrisko organizāciju. Punktu dievturu darbībai pielika 1940. gada vasara, kad padomju okupācijas represīvās varas iestādes arestēja ilggadējo sadraudzes vadītāju Ernestu Brastiņu. Viņu apsūdzēja sadarbībā ar nacionālradikālo organizāciju "Pērkonkrusts", ar kuru dievturu vadonim gan bija maz sakara. E. Brastiņš mira vai tika nošauts ieslodzījumā Arhangeļskas cietumā 1942. gada 28. janvārī. Pēc kara kustība turpinājās trimdā, kur turpināja iznākt arī mēnešraksts "Labietis". Latvijā dievturība atdzima pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē līdz ar atmodas laiku, pateicoties keramiķim un vēstures pētniekam Eduardam Detlavam. 1991. gadā dievturi ieguva reliģiskas draudzes statusu.

- Dievturi bija vai tiem dziļi simpatizēja tādi pirmskara Latvijas kultūras darbinieki kā rakstnieki Jēkabs Lautenbahs, Apsesdēls, Viktors Eglītis, Hilda Vīka, Jānis Veselis, Jānis Medenis, Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Edvarts Virza, mākslinieki un mākslas vēsturnieki Jēkabs Bīne, Valdemārs Tone, Jānis Sudmalis, Eduards Paeglis, komponisti Jānis Norvilis un Artūrs Salaks.

- Dievturu kustības ir arī Lietuvā un Igaunijā.

AUTORS: Vesturs Sprūde
PUBLICĒTS: "LAtvijas Avīze", 27.12.2006.

Kristaps Baņķis