Vai ir dzīve pēc dzīves?

"Es tagad vairs nebaidos nomirt. Tas nenozīmē, ka uztveru nāvi kā kaut ko vēlamu vai ka es vēlētos nomirt tagad un tūlīt. Es to nevēlos, bet arī nebaidos, jo zinu, kur man būs jādodas pēc tam, kad būšu atstājis šo pasauli, - esmu jau agrāk šajā vietā bijis." Šādus vārdus reiz dzirdēju sakām kādu no izdzīvojušajiem. Šis cilvēks savulaik smagas avārijas dēļ bija nonācis uz aiziešanas sliekšņa, tomēr, ārstiem savlaicīgi un sekmīgi iejaucoties, tika izglābts no nāves.

Vai ir dzīve pēc dzīves? Kāda ir tā netveramā robeža starp dzīvību un atrašanos ārpus, starp eksistenci šajā pasaulē un pāreju mūžības elpas skartajās dimensijās? Šie ir mūžīgi jautājumi, turklāt viss, kas saistīts ar pirmsnāves fenomenu - tiem īpašajiem apstākļiem un pārdzīvojumiem, ar kādiem mirušie pamet šo pasauli, - joprojām ir viena no izteiktākajām tabu tēmām, jo atrodas ārpus mūsu apzinātās pieredzes robežām.

Nāves būtību sedz visdziļākā noslēpuma plīvurs, tomēr jau kopš neatminamiem laikiem šis fenomens ir neapvaldāmi stimulējis individuālo un kolektīvo iztēli, rodot neskaitāmas izteiksmes formas reliģijā, mitoloģijā, mākslā, filozofijā un folklorā. Lielākajā daļā kultūru pastāv īpašas reliģiozas un filozofiskas sistēmas, kosmoloģijas, rituālās paražas, kā arī noteikti sociālās organizācijas principi, kas palīdz to locekļiem pieņemt un izprast nāvi. Aiziešanu no šīs pasaules šajā gadījumā neuztver kā iznīcību, bet gan kā solījumu turpmākai dzīvei jaunās dimensijās un formās.

"Kurš ir iemācījies mirt, tas vairs nepratīs būt vergs," pirms pieciem gadu tūkstošiem teica jau senie ēģiptieši, bet grieķi dabisku nāvi (ne pašnāvību) uztvēra kā uzvaru pār iznīcību - kā triumfu, nevis sakāvi, kuras laikā dvēsele gūst iedvesmas spārnus un brīva tiecas sasniegt gudrības kalngalus. Sengrieķu filozofa Platona uztverē nāve bija dvēseles pamošanās un atmiņas par to augsto un svēto pasauli, no kuras tā nākusi vēl pirms iemiesošanās cilvēka ķermenī. Savukārt Dzīvā ētikas mācība māca, ka tieši nāves rēgs ir tas, kas aizver izziņas vārtus.

Kārļa Oša ārpusjutekliskās apjautas

Nāves mistērijas izpētei ir noteicoša nozīme arī cilvēka psihisko procesu izziņā. Mediķu un zinātnieku aprindās ilgus gadus jebkuru domu par pēcnāves eksistenci noraidīja kā neiespējami fantastisku. Tomēr pētnieki aizvien ir bijuši nenogurdināmi savā tieksmē iedziļināties un izprast - izņēmums nav arī pirmsnāves fenomena izpēte, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados varēja aktivizēties, tieši pateicoties plaši lietotajām pacientu klīniskās reanimācijas metodēm. Šoruden pirmsnāves fenomena izpētei aprit trīsdesmit gadi. Apaļajai gadskārtai par godu ASV Teksasas universitātē oktobra beigās norisinājās šai tēmai veltīta starptautiska zinātniska konference. Tās goda viesis bija psihiatrs Raimonds Mūdijs - tas pats, kura grāmata "Dzīve pēc dzīves" ("Life after Life", 1975) savulaik izraisīja intereses un diskusiju vilni abpus Atlantijas okeānam.

Mazāk zināms, ka nāves mistērijas izpētē ievērojamu ieguldījumu ir sniedzis arī kāds latviešu zinātnieks - starptautiski atzītais parapsihologs Kārlis Osis, kura pētījums "Nāves brīdī" ("At the Hour of Death", 1977) savulaik ieguva plašu atzinību kā pirmais zinātniskais pētījums starptautiskā mērogā par vīzijām, cilvēkam mirstot.

Šis nepelnīti aizmirstais latviešu zinātnieks ir dzimis 1917. gada 26. decembrī Allažos, Zvirgzdu mājās. Latvijas Universitātē studējis filozofiju, psiholoģiju un literatūru. Otrā pasaules kara gados bēgļu gaitas viņu aizveda uz Vāciju. 1950. gadā Kārlis Osis Minhenes universitātē aizstāvēja disertāciju par tēmu "Ārpusjuteklisko apjautu teorētiskās problēmas". Kopā ar viņu trimdā bija devusies arī dzīvesbiedre - romantiski noskaņotā dzejniece Klāra Zāle. 1957. gadā abi pārcēlās uz ASV, kur Kārlis darbojās kā Ņujorkas Parapsiholoģijas fonda priekšsēdētājs, bet vēlāk kā ASV Djūka universitātes pētnieks. Kārļa Oša un Klāras Zāles kopdzīve pēc emigrācijas uz ASV nebija sevišķi laimīga, jo Kārlis Osis savā būtībā vispirms bija zinātnieks un tikai pēc tam vīrs un draugs. - Kārlis ir jauks un ar visu sirdi savos pētījumos aizrāvies, bet tā sapņu pasaule, kas mums abiem kādreiz bija kopīga un neatņemama, tās man ar viņu trūkst, - šādi Klāra Zāle raksturoja dzīvesbiedru vēstulē savam sirdsdraugam Alim - dzejniekam Aleksandram Pelēcim, ar kuru viņu saistīja ciešas, kā abi atzina, pat telepātiskas saites visa mūža ilgumā. Kārlim šī sievas "atklāti slepenā" mīlestība sāpēja, tomēr personiskie pārdzīvojumi viņam netraucēja ar visu sirdi iesaistīties zinātniskos eksperimentos. To laikā viņš pētīja ārpusjutekliskās apjautas, kuras iziet ārpus laika un telpas dimensijām. Kopā ar domubiedru islandiešu psihologu Erlenduru Haraldsonu pētījumi viņu aizveda līdz pat tālajai Indijai.

Izjūtas uz robežas

Pētījumā "Nāves brīdī" kopumā ir izanalizēti 1004 pirmsnāves redzējumi, kuru laikā slimnieki, kuri vēlāk ar klīniskās reanimācijas metodēm tika atgriezti šajā realitātē, stāstīja par brīnišķīgiem dārziem, pļavām, vārtiem, caur kuriem var saskatīt skaistas lauku ainavas un pilsētas. Kārlis Osis secināja, ka šo klīniskās nāves vīziju raksturu nevar izskaidrot tikai ar ārstnieciskām procedūrām vai slimību izraisītām halucinācijām, jo lielāko daļu no tām slimnieki uztvēra, atrodoties pie pilnas samaņas. Pētnieki atzīmēja, ka 80 procentos gadījumu aizgājēji redz mirušo tēlus, turklāt 75 procentos tie sauc aizgājējus sev līdzi uz citu pasauli.

Saskaņā ar ārstu un medmāsu ziņojumiem pacienti uz nāves sliekšņa pārsvarā nav izjutuši bailes. Biežāk novērota diskomforta sajūta, sāpes vai vienaldzība, bet 20 procenti no slimajiem izjutuši pat dvēseliska pacēluma sajūtu. Pārsteidzoša bija atziņa, ka mirstošajiem bieži vien bijušas vīzijas ar abstraktu saturu. Tikai dažas no tām atbilda tradicionālajām reliģiskajām koncepcijām, iemiesojot debesis, paradīzi, mūžīgo pilsētu. Interesanti, ka vairākumā vīziju aizsaule nebūt nebija iztēlota kā vienpusīga tiesas vieta, bet gan drīzāk kā sfēra turpmākajai personības attīstībai maksimālas pašrealizācijas virzienā.

Lielākajai daļai pacientu smadzeņu darbību neietekmēja ne sedatīvi vai kādi citi preparāti, ne arī augsta temperatūra. Tikai neliels skaits pacientu slimoja ar kaitēm (smadzeņu traumām, smadzeņu bojājumiem, garīgām slimībām, urēmiju), kas varēja šīs vīzijas izprovocēt. Lielākā daļa pacientu atradās pie pilnas apziņas, skaidri saprotot apkārt notiekošo un adekvāti reaģējot uz to. Pārsteidzoši, ka vīziju raksturīgās pazīmes bija apbrīnojami universālas - tās nebija atkarīgas no fizioloģiskajiem, kultūras vai personiskajiem faktoriem.

- Es izjutu pilnīgu mieru, manī nebija it nekādu baiļu. Šķita, es atrodos tunelī, kas sastāv no koncentriskiem stūriem, - atcerējās kāda sieviete, kura bija smagi slima ar kādu sirds kaiti. Savukārt meitene, kas cietusi smagā avārijā, stāstīja: - It kā no malas mašīnā varēju redzēt savu sakropļoto ķermeni, bet savādi, ka manī pret to nebija nekādu izjūtu - it kā šis ķermenis piederētu kādam citam cilvēkam vai arī tas būtu vienkārši priekšmets.

Šīs ir tikai nedaudzas liecības, kas Kārlim Osim sniedza pamatu izvirzīt jautājumu - vai varētu būt tā, ka cilvēka personība turpina pastāvēt arī pēc fiziskās nāves? "Mēs jautājām - vai cilvēks tiešām var atstāt savu ķermeni uz laiku (kā eksperimentos, kuros dvēsele atdalās no ķermeņa) vai arī pastāvīgi (kā nāves brīdī)?" rakstīja zinātnieks, atzīstot, ka pats kādreiz ir bijis skeptiķis, bet tagad ir pārliecināts, ka dzīve pēc nāves ir īstenība, kaut arī pārjutekliska.

Vai ir dzīve pēc nāves? Laikam jau neviens uz šo jautājumu nespēs sniegt absolūti viennozīmīgu atbildi. Tomēr nevar noliegt, ka ikvienam ir tiesības pārdzīvot mūžības elpu viņam pašam vispiemērotākajā veidā, un tad jau cita pasaule rādās pavisam reāla...

***

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologs Pēteris Kļava: - Pirmsnāves vīziju daba patiesi ir universāla, jo tas ir stabils bioloģisks process, kas nav saistīts ar nāciju vai reliģiskām īpatnībām. Šodien tiek nopietni pētīti klīniskās nāves bioķīmiskie aspekti, runā par taisnes enerģiju un bioprocesiem nāves brīdī, parapsiholoģijā ir pazīstams psihogrāfijas fenomens. Tomēr ne visu, ko izpēta, publisko. Turklāt sabiedrība ne vienmēr ir gatava izprast šo eksperimentu rezultātus. Ir mēģināts svērt mirstošos pirmsnāves brīdī... Tas ir tāpat kā aprakstīt prātu - tas vienkārši pastāv, bet tā funkcijas detalizēti aprakstīt nav iespējams. Pozitīvi vērtējams jau tas vien, ka šodien pirmsnāves fenomena pastāvēšanu vairs nenoliedz, jo eksperimenti ar modernu aparatūru ir pierādījuši, ka ēteriskais ķermenis atdalās nāves brīdī, turklāt cilvēka astrālā ķermeņa projekcijas ir iespējams fiksēt ar fotoaparātu kā gaišas lodes vai kā cilvēka siluetu.

Autors: ANITA BORMANE
Publicēts: Piektdiena, 2006. gada 10. novembris.

Kristaps Baņķis