Pir­mais lat­vju as­tro­logs grib no­ga­lē­ties, tad lai­mī­gi ap­pre­cas un kļūst par ho­me­opā­tu

Ar­nis KLUI­NIS

Jau pirm­ā Lat­vi­jas pre­sē pub­li­cē­tā «sa­ru­na ar Lat­vi­jas as­tro­lo­gu Ral­fu Be­to­ru» va­rē­ja pa­likt arī pē­dē­jā, bet ša­jā un ci­tos ga­dī­ju­mos at­ra­dās cil­vē­ki, ku­ri par as­tro­lo­gu pa­rū­pē­jās la­bāk ne­kā viņš pats par se­vi.

As­tro­lo­ģi­ja līdz lat­vie­šiem no­teik­ti bū­tu no­nā­ku­si arī tad, ja ti­kai vie­nu rei­zi uz­ru­nāt sa­bied­rī­bu bū­tu pa­gu­vis Ralfs Bet­hors jeb šā tē­la ra­dī­tājs Kār­lis Čun­čiņš. Žur­nā­la «Aiz­ku­li­ses» 1925. ga­da 25. de­cem­brī pēc Ral­fa Bet­ho­ra vār­diem ap­rak­stī­tais «Kris­ti­nes Meierowiz tra­ģis­kais lik­tens as­tro­lo­ģi­jas ap­gais­mo­ju­mā» drau­dē­ja at­kār­to­ties at­tie­cī­bā uz as­tro­lo­gu. Kā 1932. ga­da 16. jan­vā­ra 6. lpp. Kār­la Čun­či­ņa teik­to at­stās­tī­ja avī­ze «Pē­dē­jā Brī­dī», «pa­šu Čun­či­ņu ro­man­tis­kas in­tri­gas sa­vā lai­kā no­ve­du­šas tik tā­lu, ka 1926. ga­dā tas gri­bē­jis iz­da­rīt paš­nā­vī­bu. No tra­ģis­kā so­ļa at­tu­rē­ju­si Pa­ula Lī­cī­te, tā­dēļ abi ta­gad dzī­vo kā di­vi ba­lo­dī­ši.»

Ir sa­gla­bā­ju­šās vai­rā­kas lie­cī­bas par Kār­ļa Čun­či­ņa rak­stu­ru ar no­slie­ci drī­zāk uz re­ālu paš­nā­vī­bu ne­kā uz kal­ku­lā­ci­jām, kad un kā iz­man­tot po­ten­ci­ālā paš­nāv­nie­ka tē­lu ko­ķe­tē­ša­nai ar pub­li­ku.

Pirm­kārt, ne­pa­lai­dī­sim ga­rām da­žas vi­ņam vel­tī­tās rin­di­ņas avī­zes «Jaun­ākās Zi­ņas» 1921. ga­da 25. no­vem­bra 3. lpp.: «Ad­mi­nis­tra­tī­vi so­dī­ti: (..) par ni­ci­no­šu iz­tu­rē­ša­nos K. Čun­čiņš Ma­ri­jas ie­lā 21 ar 50 zel­ta fr. jeb 1 mē­ne­si cie­tu­mā»; «50 zel­ta fr.» at­bil­da piec­iem tūk­sto­šiem ap­gro­zī­bā eso­šo rub­ļu tā­dā ce­nu lī­me­nī, ku­rā ci­tē­tais «Jaun­āko Zi­ņu» nu­murs uz 8 liel­for­mā­ta la­pām mak­sā­ja 3 rbļ.

Otr­kārt, at­šķir­sim Lat­vi­jas Valsts Vēs­tu­res ar­hī­vā sa­gla­bā­to Kār­ļa Čun­či­ņa 1925. ga­da 27. ok­tob­ra pra­sī­bu Rī­gas ap­ga­bal­tie­sai šķirt vi­ņa lau­lī­bu ar Ane­ti Čun­či­ņu: «Pra­sī­tājs at­rod at­bil­dē­tā­jas rak­stu­ru un iz­tu­rē­ša­nos pret vi­ņu par ne­pa­ne­sa­mu un ne­at­rod vairs ne ma­zā­kās ie­spē­ja­mī­bas šo pil­nī­gi iz­ār­dī­to lau­lī­bas dzī­vi tur­pi­nāt...» (I, 1; (1)). To­mēr ne­ie­jū­tī­gā tie­sa ne­būt ne­stei­dzās ap­mie­ri­nāt Kār­ļa Čun­či­ņa pra­sī­bu par spī­ti tam, ka vi­ņa cie­ša­nas sā­ku­šās «jau no pir­ma­jām vi­ņu lau­lī­bas die­nām» 1920. ga­da 3. sep­tem­brī, kad lau­lī­ba no­slēg­ta Sv. Pē­te­ra baz­nī­cā (I, 1,2). 1926. ga­da 13. jan­vā­rī no­ti­ku­ša­jā tie­sas sē­dē pie vār­da ti­ku­šais Ane­tes pār­stā­vis pa­zi­ņo­ja, ka «pra­sī­tājs pār­kā­pis lau­lī­bu ar sve­šām sie­vie­tēm, ko ap­lie­ci­nā­šot...» (I, 14). Turp­mā­ka­jās tie­sas sē­dēs pra­ti­nā­tie abu pu­šu lie­ci­nie­ki spē­ju­ši tā sa­mul­si­nāt ties­ne­šus, ka vi­ņi at­zi­na sa­vu ne­spē­ju no­teikt lau­lī­bas šķir­ša­nas vai­ni­nie­ku un bez vai­ni­nie­ka ne­spē­ja šķirt lau­lī­bu; lie­tas 52. la­pā at­ro­da­ma 1930. ga­da 5. feb­ru­āra re­zo­lū­ci­ja no­dot lie­tu ar­hī­vā. Lai nu kā­diem vār­diem tik­tu rak­stu­rots Kār­lis – vai kā ner­vozs, vai kā pā­rāk jū­tīgs, vai, tie­ši ot­rā­di, kā ne­ko ci­tu bez sa­vas tais­nī­bas ap­zi­ņas ne­jū­tošs un ne­sa­pro­tošs, vi­ņa paš­nā­vī­ba šā­dos ap­stāk­ļos šķiet pil­nī­gi ti­ca­ma, ja ne­bū­tu pie­stei­gu­sies Pa­ula vi­ņu no­mie­ri­nāt un sa­mī­ļot.

Ne ma­zāk sva­rī­gu as­pek­tu Kār­ļa un Ane­tes ķil­dām tie­sas zā­lē pa­ver do­ku­ments pa­vi­sam ci­tā lie­tā, kas arī gla­bā­jas ci­tā – Valsts ar­hī­vā. Pre­tē­ji vis­pā­rē­jai prak­sei kon­cen­trēt vā­cu 1941.–1945. ga­da oku­pā­ci­jas do­ku­men­tus Vēs­tu­res ar­hī­vā, Valsts ar­hī­vā ir pa­li­ku­si ne­sa­da­lī­ta lie­ta ar da­žā­di dē­vē­tas Lat­vi­jas ap­tie­ku uz­rau­dzī­bas ie­stā­des do­ku­men­tiem no pa­dom­ju, vā­cu un at­kal pa­dom­ju oku­pā­ci­jas lai­kiem. Vā­cu pe­ri­odā, 1942. ga­da 18. no­vem­brī, šī ie­stā­de sa­ņē­mu­si no «Lī­cī­šu Kār­ļa (agr. Čun­čiņš)» lū­gu­mu no­rī­kot vi­ņu dar­bā uz jau zi­nā­mo ad­re­si, jo: «Sa­vā lai­kā, pa­gāt­nē, man pie­de­rē­ja ho­me­opā­tu ap­tie­ka «Skor­pi­ons» Rī­gā, Ma­ri­jas ie­lā 21, ku­rā no­strā­dā­ju vai­rāk kā 12 ga­dus, bū­dams arī pēc­ka­ra ga­dos par tās pār­vald­nie­ku (pro­vi­zo­ru trū­ku­ma dēļ). Ģi­me­nes lik­te­nī­gu ap­stāk­ļu dēļ man nā­cās šo, tik ļo­ti ie­mī­ļo­to dar­ba vie­tu at­stāt.» (II, 397.) Vien­kār­ši sa­kot, Ane­te iz­me­ta vi­ņu no ap­tie­kas un no dzī­vok­ļa – tas ta­ču pa­vi­sam cie­nī­jams ie­mesls kār­ties, slī­ci­nā­ties vai iz­man­tot sa­vas ap­tieķ­nie­ka ie­ma­ņas in­dē­jo­ties, ja vi­ņam ne­at­ras­tos vie­ta Po­po­va ie­lā 7 – 13 pie Pa­ulas jeb Pa­ulas Kris­tī­nes, pir­ma­jā lau­lī­bā Lī­cī­tes-Skras­ti­ņas.

Lū­gum­raksts ap­tie­ku pār­val­dei to­mēr ne­bi­ja sa­ska­ņots ar zvaig­znēm un iz­pel­nī­jās re­zo­lū­ci­ju «at­stāt bez ie­vē­rī­bas»; lie­tā ir pie­zī­me, ka sa­vas bē­das lū­dzējs iz­klās­tī­jis daudz pa­ma­tī­gāk uz vēl četr­ām la­pām, bet tās vi­ņam at­do­tas ko­pā ar lū­gu­ma no­rai­dī­ju­mu (II, 398).

Kār­ļa Čun­či­ņa at­kāp­ša­nās no Ane­tes Ma­ri­jas ie­lā pie Pa­ulas Po­po­va ie­lā  at­brī­vo­ja gai­tu Kār­ļa un Ane­tes lau­lī­bas šķir­ša­nai jau nā­ka­ma­jā tie­sas pro­ce­sā, ko 1929. ga­da 11. no­vem­brī ie­ro­si­nā­ja Ane­te – pro­tams, no Ma­ri­jas ie­las 21 – 3: «Ne­sa­ska­ņu dēļ es ar at­bil­dē­tā­ju Kār­li Čun­či­ņu ne­dzī­vo­ju ko­pā jau no 1925. ga­da 29. sep­tem­bra» un – gal­ve­nais – «lū­dzu at­ļaut man stā­ties lau­lī­bā tū­liņ pēc sprie­du­ma par lau­lī­bas šķir­ša­nu» (II­I, 1). Šīs lie­tas iz­ska­tī­ša­nu do­ku­men­tē ti­kai piec­as la­pas. No 1929. ga­da 20. no­vem­bra pra­sī­tā­ja un at­bil­dē­tājs drīk­stē­ja ķer­ties pie sa­vu nā­ka­mo pri­vā­to at­tie­cī­bu tie­sis­kās no­for­mē­ša­nas.

Pir­mais lat­vie­šu as­tro­logs un vi­sa vie­tē­jā as­tro­lo­ģi­ja at­vē­rās kā brī­nu­mains zieds Pa­ulas Lī­cī­tes gā­dī­ga­jās ro­kās un pu­ķu po­dā, t.i., dzī­vok­lī, ta­ču viņš tur no­nā­ca kā pu­ķe ar pie­brie­du­šu pum­pu­ru un stu­ti pie­de­vām. To ne­var iz­mē­rīt un no­teikt, vai lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas ra­dī­ša­nā vai­rāk de­va Pa­ula Lī­cī­te, vai Ane­te Čun­či­ņa, dzi­mu­si Kān, pir­ma­jā lau­lī­bā Eih­fū­sa. Pal­dies vi­ņai gan «par strād­niek­pui­ša Kār­ļa pir­mo un vi­sai mul­si­no­šo so­li uz ga­rī­go dar­bu, kas vē­lāk vi­ņam (..) de­va «ka­ra­lis­kās māk­slas» Rī­gas gal­ve­nā pār­stāv­ja» go­du» (2), gan par 1912. ga­dā lau­lī­bā ar Ro­ber­tu Eih­fū­su dzi­mu­šo dē­lu El­mā­ru, kurš pēc Ane­tes un Kār­ļa šķir­ša­nās iz­vē­lē­jās pa­likt tu­vāk pa­tē­vam ne­kā mā­tei, t.i., tu­vāk pir­ma­jam pa­tē­vam ar vi­ņa ot­ro sie­vu ne­kā mā­tei ar vi­ņas tre­šo vī­ru. Kār­ļa ie­spai­du uz El­mā­ru var sa­ska­tīt arī tur, ka šis Eih­fūss ik pa lai­kam kļu­va par Eih­fū­su-At­va­ru vai daž­kārt ti­kai par At­va­ru.

«Sa­vu tē­vu pats ne­at­ce­ros,» El­mārs no­rā­dī­ja ar 1947. ga­da 8. ap­rī­li (IV, 6) da­tē­tā pār­ska­tā par sa­vu dzī­vi. Ar šā­du rak­stu dar­bu uz vai­rāk ne­kā simt lap­pu­sēm (vai­rāk ne­kā 50 no abām pus­ēm ap­rak­stī­tas la­pas) lat­vie­šu va­lo­dā un pēc tam tā tul­ko­ša­nu maz­liet sa­īsi­nā­tā vei­dā krie­vu va­lo­dā vi­ņam ti­ka at­ļauts cie­tu­mā ka­vēt sev lai­ku līdz tie­sai, kas 1947. ga­da 15. ok­tob­rī pie­sprie­da vi­ņam 10 ga­du ie­slo­dzī­ju­mu (V, 237) par no­zie­gu­miem, ar ku­ru uz­skai­tī­ju­mu grā­ma­tā «No NKVD līdz KGB» (R., 1999., 196. lpp.) viņš iz­ce­ļas «no­zie­gu­mos pret pa­dom­ju val­sti ap­sū­dzē­to Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju rā­dī­tā­jā». Pro­ti, vi­ņa no­zie­gu­mu uz­skai­tī­jums ir vis­ga­rā­kais no vi­siem, kas pub­li­cē­ti at­tie­cī­bā uz 49 321 per­so­nu. El­mārs Eih­fūss, tā­tad, bi­jis «pro­fa­šis­tis­ku or­ga­ni­zā­ci­ju «Zem­ga­les vil­ki» un «Uguns­krusts» da­līb­nieks, aiz­sargs, Lat­vi­jas iz­lūk­die­nes­ta aģents no 1934. g., 1940. g. mar­tā aiz­bē­ga uz Vā­ci­ju, no 1941. g. die­nē­ja vā­cu ar­mi­jā, 1941. g. sep­tem­brī kā iz­lūks pār­sviests Sar­ka­nās ar­mi­jas aiz­mu­gu­rē, no 1942. g. vā­cu iz­lūk­die­nes­ta aģents, pēc ka­pi­tu­lā­ci­jas vei­ca pre­tpa­dom­ju dar­bī­bas Zvied­ri­jā, or­ga­ni­zē­ja ba­da strei­ku le­ģi­onā­ru vi­dū, ku­rus Zvied­ri­ja iz­de­va PSRS». Vi­ņam ti­ka pie­spriests ap­mē­ram ga­du ilgs ie­slo­dzī­jums par kat­ru no tā­diem no­zie­gu­miem, no kā­diem va­rē­ja pie­tikt arī ar vie­nu, lai dau­dzus ci­tus so­dī­tu ar nā­vi. Pēc ie­slo­dzī­ju­ma El­mārs pa­gu­va at­griez­ties no Si­bī­ri­jas uz Lat­vi­ju ko­pā ar sa­vu tre­šo sie­vu un tri­jiem ma­ziem bēr­niem, mi­ris un ap­gla­bāts 1970. ga­da jū­li­jā Tu­ku­mā.

Te ie­spē­jams ti­kai ap­stip­ri­nāt, ka, jā – Kār­ļa audžu­dēls ir tie­ši tas cil­vēks, kurš pra­ta sa­celt tā­du tra­ci Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bai iz­do­da­mo lat­vie­šu le­ģi­onā­ru no­met­nē Zvied­ri­jā, ka tra­ča at­ska­ņas pa­sau­lē jo­pro­jām nav ri­mu­šas. Zvied­ru pub­li­cists Pērs Ūlovs En­kvists (1934) uz kon­krē­tā vēs­tu­ris­kā fak­ta pa­ma­ta ir no­nā­cis līdz at­klās­mēm, kā­das no vi­ņa 1968. ga­dā iz­do­tās grā­ma­tas «Le­gi­ona­ner­na» va­rē­tu likt 2015. ga­da Lat­vi­jas pre­ses iz­de­vu­mos sais­tī­bā ar bēg­ļu pie­ņem­ša­nu vai sū­tī­ša­nu at­pa­kaļ uz Āf­ri­ku vai Sī­ri­ju. Ga­du pēc zvied­riem to pa­šu tek­stu va­rē­ja iz­la­sīt vā­cie­ši zem no­sau­ku­ma «Die Aus­ge­lie­fer­ten». Ne­il­gi pēc Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas at­gū­ša­nas grā­ma­ta ie­gu­va arī lat­vis­ko vei­do­lu «Le­ģi­onā­ri» (R., 1993). El­mā­ru Eih­fū­su var at­zīt par cen­trā­lo tē­lu grā­ma­tā un uz to bal­stī­tā zvied­ru fil­mā «Baltutlämningen» (bal­tie­šu iz­do­ša­na). Pērs Ūlovs En­kvists ir spē­jis sa­stapt El­mā­ru Eih­fū­su ar vi­su vi­ņa ģi­me­ni ne­il­gi pirms sa­vas grā­ma­tas pa­beig­ša­nas un 1970. ga­da augus­tā zvied­ru avī­zē «Expressen» pub­li­cēt El­mā­ra Eih­fū­sa nek­ro­lo­gu.

Pēc rak­stu­ra El­mārs šķiet Kār­ļa ko­pi­ja, kas tur­pi­nās El­mā­ra bēr­nos: ne­kur ne­kas nav tā, kā va­jag, tā­pēc jā­pa­nāk, lai bū­tu tā, kā jā­būt. Lūk, avī­ze «Pi­onie­ris» 1968. ga­da 12. mar­ta 1. lpp. pub­li­cē­ja El­mā­ra dē­lu Kār­ļa un Ana­to­li­ja vēs­tu­li ne vien­kār­ši par to, ka pi­onie­ri vāc ma­ku­la­tū­ru, bet par to, ka «ne vi­sās Tu­ku­ma sko­lās ma­ku­la­tū­ru pie­ņem. Bet mēs ļo­ti gri­bē­tu, lai mū­su darbs ne­ie­tu zu­du­mā». Ja Kār­lis un El­mārs vis­pār bi­ja ar kaut ko ap­mie­ri­nā­ti, tad viens ar ot­ru. Ne­pār­pro­ta­mi par to lie­ci­na El­mā­ra jaun­ākā dē­la vārds. Slik­tā­kais ša­jā stās­tā ir tas, ka Kār­lis jaun­ākais jau kopš 1987. ga­da guļ Tu­ku­ma ka­pos līdz­ās sa­viem ve­cā­kiem, to­mēr Eih­fū­si nav ne iz­mi­ru­ši, ne no­ri­mu­ši (3).

El­mā­ra Eih­fū­sa dzī­ves stās­tā uz­rā­dīts avots, no ku­ra gan viņš, gan Kār­lis Čun­čiņš ir smē­lu­šies ho­me­opā­tis­kās zi­nā­ša­nas: «Mans tēvs (..) pats caur sa­vām pū­lēm stu­dē­jis par ār­stu. (..) ...bi­ja Pē­ter­pils ho­me­opā­tis­ko ār­stu bied­rī­bas lo­cek­lis. Ma­na mā­te (..) kā bēr­nu auk­le un audzi­nā­tā­ja Krie­vi­jā (..) ie­gu­va lī­dzek­ļus stu­di­jām Tēr­ba­tas augst­sko­lā Igau­ni­jā. (..) Jau bēr­nī­bā un jau­nek­ļa ga­dos ma­na mā­te ma­nis ie­in­te­re­sē­ja me­di­cī­nis­kās pro­blē­mās, it se­viš­ķi ho­me­opā­ti­jā un da­bas dzied­nie­cī­bā, kam­dēļ man me­di­cī­nis­kās stu­di­jas bi­ja jau no ve­cā­ku mā­jām lem­tas.» (IV, 1,2.) Jā, bet kas tad šie ve­cā­ki bi­ja, ja «sa­vu tē­vu ne­at­ce­ros»? «1914. g. vi­ņu ar brā­li Pā­vi­lu iz­sū­tī­ja uz Si­bī­ri­ju trim­dā, bei­dza­mās zi­ņas mā­te sa­ņē­ma no Om­skas ap­ga­ba­la.» (IV, 1.)

El­mā­ra stāsts at­tie­cas uz pie­fron­tes un ci­tu no­zī­mī­gu te­ri­to­ri­ju, tai skai­tā pie Rī­gas, et­nis­ko tī­rī­ša­nu, ko Krie­vi­jas ca­ra val­dī­ba vei­ca pa­vi­sam drīz pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra sā­ku­ma. 1912. ga­da 21. no­vem­brī dzi­mu­ša­jam El­mā­ram (IV, 6) bi­ja ma­zāk ne­kā di­vi ga­di, kad vi­ņa tēvs pa­zu­da, bet vie­tā uz­ra­dās Kār­lis. Lai sa­pras­tu, ko tas no­zī­mē, at­šķi­ram vēl­reiz žur­nā­la «Do­mas» 1914. ga­da 10. nu­mu­ru: «Ho­me­opā­tis­kā ap­tie­ka. Īpaš­nieks K. Čun­čiņš. Rī­gā, Ma­ri­jas ie­lā nr. 21.» Gri­bot ne­gri­bot jā­ņem at­pa­kaļ pa­vi­sam ne­sen pār­stei­dzī­gi ap­gal­vo­tais, «ka ho­me­opā­tis­kā ār­stē­ša­na ne­pa­da­ra pa­cien­tus par ho­me­opā­tiem un, kas Kār­ļa Čun­či­ņa ga­dī­ju­mā iz­rā­dī­sies pats sva­rī­gā­kais as­tro­lo­ģi­jas sa­ka­rā, par ho­me­opā­tis­ko ap­tie­ku īpaš­nie­kiem» (4). Ne­sāk­sim at­kal spē­lē­ties ar vār­diem, ka zvaig­znes var no­kār­tot jeb­ko, bet Kār­lis Čun­čiņš pa­tie­šām sa­sli­ma īs­ta­jā lai­kā un vei­dā, lai no­nāk­tu ho­me­opā­tu ap­rū­pē un at­lī­dzi­nā­tu par to ar sa­vu su­per­lat­vis­ko maz­put­ni­ņa uz­vār­du ap­tie­kas iz­kār­tnē at­bil­sto­ši pub­li­kas pie­pra­sī­ju­mam. Šis pie­pra­sī­jums uz pa­vi­sam ci­tu ma­te­ri­ālu iz­pē­tes bā­zes reiz jau ir re­zu­mēts ar vār­diem «lat­vie­šu 2014. ga­da li­te­rā­rā ne­žē­lī­ba», kas iz­pau­du­sies šā­di: «Ro­māns ap­rak­sta vā­cu īpa­šu­mu no­nāk­ša­nu pie lat­vie­šiem tā­pat, kā bēr­na sap­nī pie vi­ņa no­nāk die­nā re­dzē­ta kon­fek­te.» Pro­ti, 1914. ga­da ru­de­nī lat­vie­šu va­lo­dā pa­rā­dī­jās tā­di pseido­li­te­rā­ri dar­bi, kas vis­maz uz pa­pī­ra ma­te­ri­ali­zē­ja sa­vu la­sī­tā­ju fan­tā­zi­jas, kā vā­cie­ši va­rē­tu ka­rā pa­zust no Rī­gas un vis­pār no Lat­vi­jas. Kāds tā lai­ka li­te­rāts ir kon­kre­ti­zē­jis dze­jā ca­ra val­dī­bas iz­da­bā­ša­nu lat­vie­šiem ar vā­cie­šu iz­sū­tī­ša­nu: «Slīd vā­cu lai­va, tai sa­lū­zis airs, / uz vi­dus gu­ber­ņām tā­ļi...» (5) Ne­vai­no­sim lat­vie­šus, ku­ri ne­re­dzē­ja un ne­sa­pra­ta, ka arī vi­ņi ie­kus­ti­na re­pre­si­ju me­hā­nis­mu, kas vē­lāk dau­zīs vi­ņus pa­šus. Tik tāl­re­dzī­ga ta­ču ne­bi­ja ne­vie­na no tām et­nis­ka­jām, te­ri­to­ri­āla­jām, pro­fe­si­onā­la­jām utt. gru­pām, kār­tām un šķi­rām, ku­ras me­tās vie­na ot­rai pie rīk­les Pir­ma­jā pa­sau­les ka­rā.

Re­pre­si­ju me­hā­nis­mu ne­va­rē­ja ie­kus­ti­nāt vie­nā mir­klī. 1914. ga­dā no Rī­gas iz­sū­tī­ja ti­kai Eih­fū­su vī­rie­šus, bet ga­dus piec­us vē­lāk te­pat Lat­vi­jā jau vairs ne­kaut­rē­jās sist un šaut arī vis­vi­sā­das Ane­tes ar vi­ņu div­ga­dī­giem El­mā­ri­ņiem. 1914. ga­dā vēl mē­ģi­nā­ja re­ālo ne­žē­lī­bu aiz­vie­tot ar li­te­rā­ro ne­žē­lī­bu, ku­ras ap­lie­ci­nā­ša­nai kā spe­ci­āli pie­mek­lē­ta ir Eih­fū­su ap­tie­kas iz­kār­tnes lat­vis­ko­ša­na. Ane­te ta­ču ti­ka at­stā­ta Rī­gā, bet vi­ņai bi­ja jā­pie­sar­gās pub­lis­ki rā­dīt sa­vu lau­lī­bā ie­gū­to ozol­kā­ju (Eic­he = ozols + Fuß = kā­ja). Tā­pat vi­ņai ne­bi­ja jē­gas at­griez­ties mei­tas uz­vār­dā Kahn = lai­va ar pa­pil­du bries­mām, ka pub­li­ka šim vār­dam pie­jauks vēl arī Hahn = gai­lis, t.i., vā­cie­tis vis­pār, ku­ru nu­pat kā (ne šo­die­nas, bet 1914. ga­da cil­vē­kiem) bi­ja pie­tei­cis lat­vie­šu dzej­nieks Vi­lis Plū­do­nis (1874–1940) po­ēmā «Uz sau­lai­no tā­li»: «Brīv­kungs fon Hāns no Mēs­lu mui­žas...» Tad kurš nor­māls cil­vēks pirks zā­les Mēs­lu mui­žā?! Čun­čiņš – tā pa­vi­sam ci­ta lie­ta! Ai, cik mī­ļi par čun­či­ņiem bi­ja rak­stī­jis tas pats Plū­do­nis 1908. ga­dā iz­do­tā žur­nā­la «Mē­neš­raksts» pa­šas pirm­ās bur­tnī­cas 35. lpp. dze­jo­ju­mā «Va­sa­ras bē­res», ku­rās pie­da­lī­ju­šies Ka­pu vai­na­gu sē­rie ne­sē­ji / Jā, sē­rie ne­sē­ji / Čun­či­ņi, tī­ti­ņi, ma­zi­ņie put­ni­ņi, / Jā, ma­zi­ņie put­ni­ņi... Tad nu gan kat­ram sir­dzē­jam jā­stei­dzas uz ho­me­opā­tis­ko ap­tie­ku pēc zā­lī­tēm no zied­la­pi­ņām, ko sa­vos knā­bī­šos sa­ne­su­ši čun­či­ņi un ku­rus pul­ve­rī­šos sa­berž, sa­jauc un pār­dod īsts lat­vie­tis Čun­čiņš «Ma­ri­jas ie­lā 21, ku­rā no­strā­dā­ju vai­rāk kā 12 ga­dus...»

Stāsts par Kār­ļa Čun­či­ņa ie­fil­trē­ša­nos ho­me­opā­tos ska­nē­tu ti­ca­māk, ja bū­tu pār­rak­stīts no dzī­ves­stās­ta, kas ta­pis ar El­mā­ra Eih­fū­sa ro­ku. To­mēr nē, tas ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­drīk­stē­ja no­tikt! El­mārs Eih­fūss uz vai­rāk ne­kā 100 lap­pu­sēm rak­stī­ja par jeb­ko, ie­pi­not sa­vā stās­tā tā­du de­ta­ļu kā at­mi­ņā ne­pa­li­ku­šā tē­va brā­ļa vār­du, bet ti­kai ne to, ka pa­sau­lē vis­pār dzī­vo jeb dzī­vo­ju­ši Kār­lis un Pa­ula Lī­cī­ši. No tā vien var se­ci­nāt, ka viņš nav ble­fo­jis ar vai­rā­ku iz­lūk­die­nes­tu aģen­ta ti­tu­lu. Kaut kur ta­ču vi­ņam bi­ja ie­mā­cī­ju­ši sa­vir­pi­nāt ti­ca­mu, ar in­tī­miem sī­ku­miem pie­bāz­tu stās­tu tā, lai par me­lo­ša­nu vi­ņam vis­maz for­mā­li pie­sie­ties (at­šķi­rī­bā no re­ālas ie­kaus­tī­ša­nas – tai ie­mes­li at­ra­dī­sies vien­mēr) ne­va­rē­tu, ja če­kis­ti to­mēr bū­tu uz­gā­ju­ši šeit tā­lāk mi­nē­tos do­ku­men­tus un ap­vai­no­ju­šies, ka Eih­fūss no vi­ņiem no­slē­pis sva­rī­gu in­for­mā­ci­ju.

Do­ku­men­ti ap­lie­ci­na El­mā­ra at­ra­ša­nos «tu­vāk pir­ma­jam pa­tē­vam ar vi­ņa ot­ro sie­vu ne­kā mā­tei ar vi­ņas tre­šo vī­ru», ar ko do­mā­ta El­mā­ra, Kār­ļa un Pa­ulas dar­bo­ša­nās pa­šu iz­vei­do­tā bied­rī­bā «Tau­tas tie­sī­bu un ve­se­lī­bas sargs – «Hi­pok­rats»» jau pa­re­dza­ma­jā Po­po­va ie­las ad­re­sē. Zi­ņas par bied­rī­bu ir snieg­tas no Kār­ļa Ul­ma­ņa re­žī­ma lai­kā bied­rī­bai uz­sū­tī­to lik­vi­da­to­ru vie­dok­ļa. Lik­vi­da­to­riem tais­nī­ba, ka tā ne­bi­ja la­ba prak­se aiz sa­bied­ris­kās or­ga­ni­zā­ci­jas iz­kār­tnes iz­vei­dot jau­dī­gu ho­me­opā­tis­kās me­di­cī­nas ie­stā­di un ie­celt tās val­dē vis­maz sā­ku­mā ne­piln­ga­dī­go El­mā­ru. Zi­ņas par Kār­li no­do­tas kri­mi­nāl­va­jā­ša­nas ie­stā­dēm, bet Pa­ulai lik­vi­da­to­ri iz­mak­sā­ju­ši 296 la­tus, ko bied­rī­ba pa­li­ku­si vi­ņai pa­rā­dā par tel­pu īri un uz­kop­ša­nu (VI, 1, 6, 18, 20, 21, 23 u.c.).

Bi­ja di­vi ie­mes­li, kā­pēc El­mā­ram va­ja­dzē­ja par kat­ru ce­nu iz­da­rīt tā, lai no Kār­ļa vi­ņa rok­rak­stā un tie­ši tā­pat če­kis­tu veik­ta­jās pra­ti­nā­ša­nās ne­bū­tu ne zi­ņas, ne mi­ņas.

Pirm­kārt, at­šķir­sim vēl­reiz «Prak­tis­kās As­tro­lo­ģi­jas» 2014. ga­da 5. nu­mu­ra 34. lpp. pār­pub­li­cē­tos Ral­fa Bet­ho­ra vār­dus, kas ko­pā ar ilus­trā­ci­jām ņem­ti no žur­nā­la «Bo­hē­ma»: «1934. g. ko­mu­nis­tu bar­ve­žiem būs vis­ļaun­da­bī­gā­kais. (..) Urans... ra­dīs mar­ksis­tu uto­pi­jas sa­bru­ku­mu» u.tml. Ar to pie­tik­tu Kār­ļa no­ga­li­nā­ša­nai tie­ši tā­pat, kā līdz 1947. ga­dam jau bi­ja no­ga­li­nā­ti di­vi no čet­riem «Hi­pok­ra­ta» val­des lo­cek­ļiem. 1941. ga­da 14. jū­ni­jā ko­pā ar ģi­me­ni ti­ka ap­cie­ti­nāts un uz nā­ves no­met­ni aiz­vests Gus­tavs Ver­ners (1886–1942). Nā­ves sods vi­ņam pie­spriests par to, ka «ap­kār­tē­jo un pa­zi­ņu vi­dū vei­ca no­žē­lo­ja­mu (gnus­nu­ju) pre­tpa­dom­ju aģi­tā­ci­ju» (VI­I, 42). Val­des priekš­sē­dē­tājs Mār­tiņš Ši­miņš (1866–1945) pra­tās no­mirt pats, tik­līdz bi­ja ie­vests so­da no­met­nē par to, ka vā­cu oku­pā­ci­jas lai­kā bi­jis avī­zes «Baus­kas Vēst­ne­sis» re­dak­tors. Jau Baus­kā viņš bez tie­lē­ša­nās, ja ti­cam vi­ņa pra­ti­nā­ša­nas pro­to­ko­lam, at­zi­nies, ka «es per­so­nī­gi arī šīs avī­zes lap­pu­sēs ie­vie­to­ju rak­stus at­klā­ti pro­fa­šis­tis­kā to­nī» (VI­II, 3, 10). Jā, «ie­vie­to­ja» arī Vā­ci­jas dik­ta­to­ra Hit­le­ra ru­nu frag­men­tus, «bet pats nav pa­rak­stī­jis ne­ko tā­du, no kā ta­gad jā­no­kau­nas» (6). Ne­bi­ja šau­bu par Kār­ļa lik­te­ni, ja kaut kas uz­ve­di­nā­tu če­kis­tus uz to, ka Ralfs īs­te­nī­bā ir Kār­lis un Bet­hors-Lī­cī­tis.

Otr­kārt, El­mārs at­zi­nās, kā­pēc pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­dos re­gu­lā­ri brau­cis no Lat­vi­jas uz Vā­ci­ju, kur 1940. ga­dā esot sa­ņē­mis ho­me­opā­ta dip­lo­mu: «Stu­di­jas ār­ze­mēs man bi­ja pret­iz­lū­ko­ša­nas da­ļas seg­mē­te­lis.» (IV, 3, 14) Če­kis­tiem uz­reiz ras­tos dau­dzi āķī­gi jau­tā­ju­mi arī Kār­lim, ja vi­ņi bū­tu to pa­ma­nī­ju­ši El­mā­ra tu­vu­mā, tur­klāt ne jau ti­kai Lat­vi­jā. Va­ja­dzē­ja iz­da­rīt tā, lai zi­ņas par Kār­li zus­tu un pa­zus­tu. «Ir liels tuk­šums par Hei­del­ber­gu, par Cī­ri­hi, kur viņš it kā bi­jis,» sa­ka Kār­ļa maz­dēls Mā­ris Lī­cī­tis.

*

!!!!! Ja kaut kas no šī materiāla tiek izmantots, noteikti jānorāda avots: žurnāls "Praktiskā Astroloģija". Lai nerodas problēmas ar autortiesībām :)

 ___________

1. Ša­jā un turp­mā­ka­jos ga­dī­ju­mos no­rā­des uz Lat­vi­jas Valsts Vēs­tu­res ar­hī­va (LVVA) un Lat­vi­jas Valsts ar­hī­va (LVA) do­ku­men­tiem snieg­tas šā­di: ar ro­mie­šu ci­pa­riem ap­zī­mē­tas vi­sas tā­lā­ka­jā sa­rak­stā ie­kļau­tās ar­hī­vu lie­tas pirm­ās ci­tē­ša­nas se­cī­bā, aiz ro­mie­šu ci­pa­ra ar arā­bu ci­pa­riem no­rā­dī­ti ci­tē­to la­pu nu­mu­ri. Lie­tu sa­raksts: I – LVVA, 1536. fonds, 22. ap­raksts, 2160. lie­ta; II – LVA, fonds P 680, 2. ap­raksts, 29. lie­ta; II­I – LVVA, 1536. fonds, 22. ap­raksts, 2158. lie­ta; IV – LVA, 1986. fonds, 1. ap­raksts, 630. lie­ta, 2. sē­jums; V – tur­pat, 1. sē­jums; VI – LVVA, 3724. fonds, 1. ap­raksts, 8573. lie­ta; VI­I – LVA, 1987. fonds, Rī­gas ap­raksts, 16817. lie­ta; VI­II – LVA, 1986. fonds, 1. ap­raksts, 45216. lie­ta.

2. Klui­nis A. «Kat­ram Čun­či­ņam sa­va zvaig­zne». – «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja», 2015, nr. 7., 38. lpp.

3. Uz «Ne­at­ka­rī­go Tu­ku­ma Zi­ņu» 2013. ga­da 3. jan­vā­rī snieg­to pār­ska­tu par ta­gad ma­ku­la­tū­ras vāk­ša­nas vie­tā nā­ku­šo ES pa­lī­dzī­bas nau­das tē­rē­ša­nu Tu­ku­mā 12. jan­vā­rī pa­rā­dī­jās elek­tro­nis­ka vēr­ša­nās pie to­rei­zē­jā paš­val­dī­bas va­dī­tā­ja Ju­ra Šul­ca: Eih­fuss sa­ka: Sul­ca kungs, var­but man at­griez­ties Lat­vi­ja, un Jus man do­siet nor­ma­lu dar­bu, no 3 mil­jo­niem var­bu­ut ari­i man, kas at­kri­ti­is. Nav di­vu do­mu, ka to rak­stī­jis Ana­to­lijs vai var­būt jau kāds no vi­ņa vai Kār­ļa bēr­niem. Ģi­me­nes kaps Tu­ku­mā šo­va­sar iz­ska­tī­jās kā pē­dē­jo­reiz ap­kopts pa­gā­ju­šā ga­da ru­de­nī, kas liek do­māt, ka Eih­fū­si Tu­ku­mā un vis­pār Lat­vi­jā ne­uz­tu­ras past­āvī­gi. Ja kā­du no Eih­fū­siem vai vi­ņu zi­nā­tā­jiem aiz­sniedz šī pub­li­kā­ci­ja, tad at­sau­cie­ties, lū­dzu.  

4. «Kat­ram Čun­či­ņam sa­va zvaig­zne»..., 39. lpp.

5. Klui­nis A. «Lat­vie­šu 2014. ga­da li­te­rā­rā ne­žē­lī­ba». – «Ka­rogs», 2007, nr. 8., 112. un 115. lpp.

6. Sk. Mār­ti­ņa Ši­mi­ņa nā­ves 70 ga­du at­ce­rei vel­tī­tu pub­li­kā­ci­ju: Klui­nis A. «Tik daudz lo­mu uz dzī­ves ska­tu­ves». - «Baus­kas Dzī­ve», 2015. ga­da 2. ap­rī­lī, 7. lpp.