Astroloģijas pretinieki bieži vien atsaucas uz Forera efektu, un apgalvo, ka horoskopā katrs cilvēks izlasa to, ko vēlas. Varot iedot visiem vienu tekstu, par kuru cilvēki sacīs: „Jā, tas ir par mani!” Atsaukšanās uz šo „pētījumu” patiesībā neiztur kritiku. Stāstām, kas ir šis Forera efekts un kā tas radies.

*

Forera efekts un cita mānīšanās

Ivars PRĪMANIS, speciāli „Praktiskajai Astroloģijai”

Astroloģijas un prognozēšanas māksla pārsvarā balstīta gan kosmisku strāvojumu, gan cilvēka psihes darbības zināšanās. Astrologi un psihologi cenšas palīdzēt ikvienam tikt galā ar izaicinājumiem, kurus vieni dēvē par liktenīgiem, otri – par paša radītiem. Dzīvē sevi īstenot un apstākļus pakļaut savām iegribām cenšas ikviens. Lai saglabātu reālistisku perspektīvas sajūtu, jāspēj ieraudzīt sevi un situāciju no malas, savukārt tos, kuri neveiksmē iekšēji ārdās, dēvē par Forera efekta upuriem.

Ar zinātnisku aplombu

Būtībā tas, ko dēvē par Forera efektu, balstīts nevis zinātniskā, bet gan tendenciozā un zināmā mērā šarlatāniskā eksperimentā, kurā psiholoģijas pasniedzējs Bertrams Forers kādā 1948. gada dienā saviem studentiem auditorijā izdalīja lapiņas, dēvēdams šo pasākumu par testu. Tā rezultātā ar īpašas analīzes palīdzību tikšot noskaidrots, kādas iezīmes raksturo katra studenta individuālo personību. Patiesībā atraktīvi noskaņotais pasniedzējs nemaz negrasījās neko analizēt, jo visiem bija izdalītas lapiņas ar kāda muļķīga horoskopa tekstu. Tā saturs bija aptuveni šāds: “Jums ir ļoti svarīgi sajust, ka apkārtējie cilvēki jūs mīl un sajūsminās par jums. Esat pietiekami paškritiski. Jums piemīt daudz apslēptu spēju, kuras tā arī neesat izmantojuši savā labā. Lai gan jums piemīt dažas personīgās vājības, būtībā esat spējīgi tikt ar tām galā. Izskatāties disciplinēti un pašpārliecināti, taču patiesībā sliecaties uztraukties un izjūtat pārliecības trūkumu. Laiku pa laikam jūs pārņem nopietnas šaubas par iepriekš pieņemto lēmumu pareizību un rīcības izvēli. Dodat priekšroku zināmai daudzveidībai, jo ierobežojumi un nosacījumi jūsos izsauc neapmierinātību. Tajā pašā laikā lepojaties, ka savā domāšanā esat neatkarīgi: jūs noraidāt svešu cilvēku izteiktus apgalvojumus bez pietiekamas pierādījumu bāzes. Esat sapratuši, ka būt pārlieku atklātiem saskarsmē ar apkārtējiem nenozīmē gudru rīcību. Reizēm esat ekstraverti, atsaucīgi un komunikabli, taču citās reizēs kļūstat introverti, uzmanīgi un ieturēti. Jums ir dažas ieceres, kuru realizācija nav reālistiska. Viens no jūsu dzīves galvenajiem mērķiem ir stabilitāte.”

Priecīgs par savu eksperimentu, profesors Forers studentus lūdza novērtēt šī apraksta atbilstību savas personības raksturojumam. Piecu baļļu sistēmā viņš ieguva vidējo novērtējumu – 4,26. Šī atrakcija pasniedzējam tā iepatikās, ka viņš to atkārtoja simtiem reižu. Pats Bertrams Forers uzskatīja, ka šādā veidā viņš pieradījis naivu atziņu, ka cilvēka rakstura minēšanai nav nepieciešamas nekādas īpašas zināšanas, jo visu izšķir muļķīgi apgalvojumi, ka attiecīgās prognozes gatavotas tieši šim cilvēkam. Vēl labāk esot tad, ja eksperimentam pakļautajam tiekot pastāstīts, ka šo testu izveidojuši psiholoģijas pētnieki. Svarīgs esot tikai viens: visiem apgalvojumiem jābūt pozitīvā gultnē virzītiem, turklāt – bez konkrētiem piemēriem.

Prāta nepilnība

Tā dēvētais Forera efekts balstīts psiholoģijas atziņās, saskaņā ar kurām cilvēku domāšanu un sajūtas ietekmē cerības, vēlēšanās, slēpts vai atklāts pašlepnums un tieksme piešķirt nozīmi notikumiem, kuri viņiem šķiet svarīgi. Cilvēki sliecoties pieņemt un akceptēt tādus viņu personības vērtējumus, kuri sakrīt ar vēlamo, lai gan bieži vien tie nesakrīt ar reālajā pieredzē balstīto rīcību. Mēs visi esot noskaņoti pieņemt pozitīvus apgalvojumus par sevi pat tad, ja apzināmies, ka tie nesakrīt ar pašu domām.

Vienīgais, kas attaisno Forera un viņa sekotāju brīvdomīgos jeb, gluži otrādi, aprobežotos spriedumus, ir apsvērums, ka tie tika izdarīti pagājušā gadsimta vidū, kad visā amerikāniski eiropeiskajā pasaulē valdīja materiālisma gars, darvinisms, sociālisma un kapitālisma ideoloģiskā cīņa, mehāniskais materiālisms. Tā visa ēnā palika dvēseles zinātnes, Austrumos auklētais esības redzējums, neredzamās pasaules diktētās likumsakarības. Iespējams, ka pats traģiskākais bija cilvēku prāta darbības glorificēšana, visas pārējās mūsu garīgās instances uztverot kā perifēriju, marginālijas, nervu šūnu darbības blakusproduktu. Tieši šādā situācijā zinātnes aprindās ar centību iekļuvušais Bertrams Forers izdalīja cilvēciskā prāta darbību no psihes konteksta, un tādējādi viņam patiešām izrādījās taisnība – personība zināmā attīstības stadijā patiesi ir atkarīga no racionālā prāta mehānikas un pašaizsardzības mehānisma, kas nosaka nekritisku attieksmi pašam pret sevi. Izglītots, gudrs un eksistenciālās pamatvērtībās sakņots cilvēks bez mazākās piepūles taču spēj atšķirt komplimentus un lišķību no paškritiskā vērtējumā konstatētām patiesībām par sevi.

Miera nav

Psihologs Berijs Beršteins izteicis viedokli, saskaņā ar kuru “cerības un pārliecības trūkums rada spēcīgus psiholoģiskos procesus, kas nodrošina ar darbu visus okultisma un personības pseidozinātnes darboņus.” Viņš domā, ka “mēs pastāvīgi tiecamies piešķirt nozīmi milzīgai savstarpēji nesaistītas informācijas plūsmai, ar kuru saskaramies ikdienā” un “mēs vieglprātīgi vērtējam kā svarīgus faktus, kuri patiesībā ir absolūti bezjēdzīgi”. Izklausās biedējoši primitīvi, jo šis psihologa izglītību ieguvušais cilvēks neaptver elementāras pamatpatiesības, kuras savā viedumā apjauš ikviena augstās skolās negājusī, tomēr dzīvesgudrā sieva un vīrs: mūs negaida brīnumi, bet dzīves pazīšana – jo labāk zināsim par to, kas ir vai nav iespējams un kādas situācijas vai nojautas liecina par gaidāmajiem notikumiem, jo veiksmīgāk vadīsim savu dzīvi cauri eksistences okeānam. Tas viļņojas. Viedie zina, ka pēc miera stāvokļa nāks kustība, kurai atkal sekos miers. Atliek vien sadalīt savus spēkus, lai šajos viļņos šūpotos bez sarežģījumiem. 

Daži psihologu novērojumi un apgalvojumi saistībā ar Forera efektu šķiet simpātiski un savā ziņā ticami, jo tie apkalpo mūsu patmīlību, kam gan nav nekā kopēja ar astroloģiju un horoskopiem. Daudzi pētnieki apgalvo, ka Forera efekts balstīts katrā cilvēkā individuāli sakņotā interesē par savu personību. Ļaudis, pat tie, kuri pret psiholoģiju kā zinātni attiecas kritiski, baudot patīkamas sajūtas, līdzko dzirdot, ka par viņiem to vai šo – jebko domājot citi cilvēki. It kā ikviens cilvēks baudot uzmanības deficītu.

Freida maldi

Tā dēvētais Forera efekts balstīts tajā pašā eiropeiskās civilizācijas pašrefleksijā jeb, latviski rakstot, pašredzējumā, kurā savu teoriju un ar to cieši saistīto biznesu attīstīja ebreju izcelsmes austriešupsihiatrs un psihoanalīzes attīstītājs Zigmunds Freids. Viņš, gluži tāpat kā miljoniem šī bārdainā kokaīnista un bagātu sieviešu apkalpotāja sekotāju un teorijas piekritēju, centās apgalvot, ka ikviena cilvēka psihe balstīta fundamentālos nosacījumos, kas nav maināmi un kopš dzimšanas ir mūžības līdzi doti katram. Žurnālists Ivars Kleins savā pavisam nesen iznākušajā grāmatā “Aktieru ligzda jeb Teātris caur dienesta ieeju” par psihoanalīzi raksta tā: “Zigmunds Freids, lai cik paradoksāli tas arī izklausītos, manuprāt, zināmā mērā nodarīja pāri civilizācijas attīstītajai kultūras pilij, jo vedināja ielūkoties šīs būves pagrabos, kur līdz tam dzīvojušās žurkas un mitrumā savairojušos sēnīšu smaka nebija traucējušas zīdā tērptos ļaudis. Līdzko visa šī nešķīstība tika ielaista pils augšējos stāvos, tā parādīja, kāpēc pils var sākt šķobīties, tajā pašā laikā saimniekiem lika paraudzīties uz savu pasauli caur apakšstāviem un pat loģiski nodomāt, ka viss viņu dzimtas īpašums ir pakļauts puskrēslā grimstošu būtņu varai. Tā sacīt, kamēr žurkas varēja trīt zobus gar pils pamatiem, tie varēja kļūt vairāk vai mazāk nestabili, taču šīs pašas žurkas, gandrīz legāli tikušas līdz saimnieku apartamentiem, sāka grauzt gan visskaistāko gleznu rāmjus, gan pašas gleznas. Nu pils greznība vairs nebruka no pamatiem, bet no pašiem augšstāviem.”

Lai gan apraksts ir tēlains, tā būtība ir skaidra: cilvēka psihē ir tādas instances, kas nepakļaujas analīzei, un tām nebūtu jāļauj dominēt domāšanas procesos. Vienkāršāk rakstot, bailes no nāves dziļdziļi mīt ikvienā no mums, taču tām nav izšķiroša nozīme rītā, kad esam nolēmuši lēkt ar izpletni. Vai ir gudri un zinātnes cienīgi atzīt, ka cilvēkam paaugstinās asinsspiediens un saspringst muskuļi, kad viņu novieto uz operāciju galda? Tās ir pašsaprotamas reakcijas, taču tās neliecina, ka visi Vēža zīmē dzimušie ir līdzīgi Lauvas zīmē dzimušajiem… Uz operāciju galda viņi patiešām var būt līdzīgi fizioloģiskajos mērījumos, bet visādi citādi – nekādā gadījumā. Kā savulaik teikusi dzejniece Liāna Langa, mēs viens otram esam līdzīgi kā fizioloģiskas būtnes, taču absolūti atšķirīgi un individuāli kā cilvēki – garīgas būtnes.

Individuāla laime

Ikviena cilvēka dzīvei ir absolūta nozīme, kas paliek noslēpums pat ģimenes un tuvāko radinieku lokam, taču kosmiskos mērogos to poētiski definējis bengāļu dzejnieks Rabindranāts Tagore savā īsrindē: “Ikviens bērns šajā pasaulē piedzimst kā apliecinājums tam, ka Dievs nav zaudējis ticību cilvēkam.” Tieši tā – cilvēks nav izzinājis pats sevi un pagaidām nav atbildējis uz jautājumu par savas eksistences jēgu, tāpēc ir nolemts atkārtotai piedzimšanai, līdz apzināsies sevi. Katrs, kurš vēl nezina sevi kā Dieva daļu, turpina uzticēties materiālajai īstenībai.

Psihologiem šajā jautājumā ir atšķirīgs viedoklis, jo viņu izziņas mērķis un lietderības koeficients mērāms naudas izteiksmē. Cilvēks psihologa redzējumā ir peļņas avots, jo fundamentālā līmenī vēlas uzzināt atbildi uz mūžseno jautājumu – kā kļūt laimīgam? Psihologs neinteresējas par indivīda nozīmi Visuma rakstā, kosmiskajā lietu kartībā, bet tikai un vienīgi par viņa paša pašredzējumu – kā ikviens no mums uztver pats sevi un pasauli sev apkārt. Filozofi teiktu, ka tas ir subjektīvais ideālisms, saskaņā ar kuru mūsu apziņa nosaka, kas un kāda ir pasaule. Tagad populārais budisms (katrs otrais vai trešais stilīgam dzīvesveidam piekrītošais apgalvo, ka ir budists) nosaka, ka indivīdam jāapzinās – tikai viņš pats nosaka, kāda ir pasaule viņā, apkārt… Un vai vispār tā patiešām pastāv.

Psiholoģiju kā zinātni, kura kaut ko plūstošu un mainīgu pieņem kā fiksētu un nemainīgu likumību eksponēšanos, ilustrē Forera efekts, jo šī primitīvā rotaļāšanās ar instinktiem un zemstrāvām daudzus cilvēkus ir novedusi pie atziņas, ka viņu identitāti un dzīves vidi nosaka vispārcilvēciskas vērtības. Vispārcilvēciskas! Pats šis humānisma domāšanā sakņotais jēdziens ir absurds, jo nekā vispārcilvēciska nav. Atļaušos šeit būt vienkāršs, bet – kas kristietim svēts, nav tāds hinduistam. Svētums ir starojums, kuru mēs raidām jeb izstarojam pret noteiktiem objektiem, piemēram, svētbildēm. Krieviski ir teiciens “namoļenaja ikona”, latviski to tulkojot, “lūgšanu piesātināta svētbilde” – kristiešiem šis materiālais gleznojums dāvās enerģiju, kas spēj pat izveseļot no drūmām kaitēm, kamēr citādi ticīgo atstās ar viņa problēmām. Nedarbosies. Jo – starojuma frekvence cita.

Līdzīgi noskaidrojas cilvēciskā pašidentitāte. Nav jāmeklē psihes izaugsmes šķērsgriezumos, jo pietiks, ja adekvāti novērtēsim pašreizējos  reliģiskos kontekstus, piemēram, islāma pasaulē dzimusi meitene sevi ieraudzīs pavisam citādi, salīdzinājumā ar Ņujorkas patiltē vai Parīzes piepilsētas savrupmājā dzimušo. Viņu dzīves izjūta, iespējas un reakcijas uz dažādiem fizioloģiskiem kairinājumiem būs tikpat atšķirīgas, cik attieksme pret grāmatām, kuras tādu vai šādu apsvērumu dēļ viņām nāktos izlasīt.

Noslēpums paliek

Zvaigžņu un planētu vibrācijas ir fizikāli nolasāmas tikpat labi, cik Zemes rezonanse. Būtiskākā problēma un izaicinājums ir izglītības un zinātnes paradigmu maiņa planetārā mērogā, jo Forera efekts būtībā pārvēršas savā pretmetā – cilvēki tiecas ieraudzīt sevi kā zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumu baudītāji, vienlaikus mirst no slimībām, kuru izraisītāji nepakļaujas mūsu zināšanu dāvātai varai. Vēzis, HIV, zīdaiņu nosmakšana… Liktenis ir stiprāks par cilvēka gribu. Kas ir liktenis? Forers par to nekā nezināja.

___

! Autortiesības pieder izdevniecībai "Mediju Nams". Pārpublicēšana vai jebkāda cita izmantošana komerciāliem mērķiem tikai ar izdevnīcības raxtisku atļauju.