Ūdensvīrs. Astroloģijā, kultūrā, mitoloģijā

Ūdensvīra zvaigznājs senajā pasaulē tika saistīts ar Grēku jeb Lielajiem plūdiem, kā arī ar uguns nesēja Prometeja dēla Deikaliona un jaunekļa Ganimēda tēliem. Savukārt astroloģijā šī zodiaka zīme saistās ar neatkarību, ideālismu un spēju ieskatīties nākotnē. Ūdensvīra zodiaka zīmes «pārziņā» ir arī pati astroloģija.

Ūdensvīra zvaigznājs

Ūdensvīrs (latīņu val. Aquarius jeb saīsinājumā Aqr) ir viens no 12 zodiaka zvaigznājiem un arī viens no senākajiem zināmajiem zvaigznājiem. Tā simbols  attēlo ūdens viļņošanos.

Ūdensvīra zvaigznājam ir divas spožas zvaigznes un četras tuvās zvaigznes. Spožākā zvaigzne ir β Aqr jeb Beta Aquarii – Beta Aqr. Tā ir gaiši dzeltena dubultzvaigzne, kas atrodas 540 gaismas gadu attālumā un zināma arī ar nosaukumu no kāda arābu izteiciena – «Sadalsuud», kas, aptuveni tulkojot, nozīmē «veiksmīgākais no veiksmīgajiem». Vārds «Sadalsuud» atrodams vairākos indiešu tekstos un saistīts ar pārpilnību un veiksmi. Starptautiskā Astronomijas savienība nosaukumu «Sadalsuud» oficiāli apstiprināja 2016. gada 21. augustā. Pēc seno ēģiptiešu un persiešu pasaules uzskata, šīs zvaigznes ietekme saistās ar laiku, kad ziema ir beigusies un laika apstākļi ir patīkamāki, bet sākas nepārtraukta lietus sezona. Veiksme tiek saistīta ar pavasari – dabas un dzīvības atdzimšanas laiku, kad var sākt atkal nodarboties ar lauksaimniecību. Savukārt lauksaimniecība visās sabiedrībās un īpaši senajās tiek uzskatīta par labklājības, tātad arī veiksmes pamatu.

Tuvākā Ūdensvīra zvaigznāja zvaigzne ir EZ Aqr jeb EZ Aquarii, kura ir trīskārša zvaigžņu sistēma 11 gaismas gadu attālumā. Tā zināma arī ar nosaukumiem Luyten 789-6 un Gliese 866.

Ūdensvīra zvaigznājā blakus zvaigznei Eta Aquarii atrodas meteoru plūsma Eta Akvarīdas, kura ir saistīta ar Haleja komētu. Meteoru plūsmu katru gadu var redzēt no 21. aprīļa līdz 12. maijam, bet vienlaikus vislielākais meteoru skaits redzams ap 6. maiju, kad stundas laikā var novērot līdz 35 meteoriem vai pat vairāk. Vislabāk Eta Akvarīdas var novērot tieši pirms rītausmas, atrodoties pēc iespējas tālāk no pilsētas ugunīm.

Ūdensvīra zvaigznājā atrodami trīs objekti no Šarla Mesjē astronomisko objektu kataloga.

Ūdensvīra zvaigznāja robežzvaigznāji ir Mazais Zirgs, Pēgass, Dienvidu Zivs, Valis, Tēlnieks, Mežāzis, Ērglis, Delfīns, Zivis. Zvaigznājs Latvijā redzams rudenī.

Neatkarīgie ideālisti

Ūdensvīrs ir vienpadsmitā zodiaka zīme, un tās aizgādībā ir cilvēki, kuri dzimuši laikā no 20. janvāra līdz 18. februārim (datumu robežas var nedaudz mainīties atkarībā no Saules kustības konkrētajā gadā). Ūdensvīrs pieder pie Gaisa stihijas zīmēm, un tā aizgādņi ir planētas Urāns un Saturns.

Ūdensvīra zīmē dzimušie ir pastāvīgi un mierīgi, bet arī sabiedriski, tāpēc ātri nodibina sakarus un attiecības. Viņi apveltīti ar lielām darba spējām, ir uzņēmīgi, pacietīgi, neatkarīgi, nereti arī ekstravaganti un ekscentriski. Bieži vien Ūdensvīri tiecas būt oriģināli un īpaši. Viņi ir attapīgi un ar spēcīgu iekšējo pārliecību, kas virza visas viņu domas un darbus. Ūdensvīri ir enerģiski, spēcīgi un nekad nezaudē cerību, ir ideālisti, filozofi un domātāji. Viņiem nepatīk ierobežojumi, un pārsvarā viņi dara to, ko paši vēlas un uzskata par pareizu. Ūdensvīriem raksturīga laipnība, līdzjūtība, dāsnums un uzticamība. Tomēr Ūdensvīri var būt arī emocionāli auksti, ar tieksmi ārēji izrādīties, bet reizēm var būt noslēgti.

Šīs zodiaka zīmes pārstāvjiem tuva ir mākslas pasaule, teātris un literatūra, bet viņi var sekmīgi darboties arī zinātnē un tehniskās jomās. Tā kā Ūdensvīriem ir labas spriešanas spējas un ass prāts, viņiem padodas arī darbošanās politikā, sociālajās sfērās un vides aizsardzībā. Ūdensvīri visveiksmīgāk sevi parāda tieši tajās jomās, kuru filozofija atbilst viņu pašu dzīves pārliecībai.

Ūdensvīri attiecībās ir straujas dabas, mēdz bieži iemīlēties no pirmā acu skatiena, un tad jūtas mutuļo kaislē. Viņiem patīk eksperimentēt, tāpēc attiecības bieži vien nav uz ilgu laiku, jo viņi iemīlas atkal no jauna. Ūdensvīriem nepatīk kompromisi, viņi vēlas visu vai neko. Tomēr otrajā dzīves pusē Ūdensvīri parasti kļūst mierīgāki un attiecībās ir vairāk nopietnības.

Ūdensvīra zodiaka zīmes metāls ir urāna rūda, bet minerāls – ametists, kas tā nēsātājam attīsta intuīciju, aizsargā un pasargā no reibuma (kā vēsta ametista nosaukums tulkojumā no sengrieķu valodas – nepiedzēries). Šai zodiaka zīmei labvēlīgi ir safīrs, hrizoprāzs, lazurīts, hiacints, tirkīzs, obsidiāns un akvamarīns.

Lielie plūdi

Antīkajā mitoloģijā Ūdensvīra zvaigznājs tiek saistīts ar Grēku plūdiem, kam ir liela līdzība ar Bībeles leģendu par Noasa šķirstu. Mitoloģija attēlo vara laikmetu, kurā dzīvojuši ļauni cilvēki, kas karojuši savā starpā, nav iekopuši zemi un nav audzējuši lopus, arī dievus viņi nav godājuši un nav nesuši tiem ziedojumus. Ar laiku cilvēki arvien vairāk sākuši līdzināties mežonīgiem dzīvniekiem, tāpēc Zevs jeb Jupiters nolēmis viņus visus iznīcināt. Par šo nodomu zinājis Prometeja dēls Deikalions un sieva Pirra. Deikalions katru gadu devies apciemot savu tēvu Prometeju, kurš bija piekalts pie klints. Tas bija dievu sods par to, ka viņš bez dievu atļaujas dāvāja cilvēkiem uguni un daudz ko iemācīja, kas iedragāja cilvēku ticību dievu varenībai. Mīts vēsta, ka Zevs jeb Jupiters par sodu ir iekalis Prometeju ķēdēs Kaukāza kalnos, kur katru dienu atlido ērglis un plosa viņa aknas, bet pa nakti tās ataug un viss sākas no jauna. Deikalionam bija skumji redzēt tēva ciešanas, bet Prometejs tās neizrādīja. Viņš deva savam dēlam padomu uzbūvēt kuģi un savākt tajā pārtiku. Deikalions paklausījis savu tēvu, un drīz pēc tam dievu un cilvēku valdnieks Zevs jeb Jupiters sūtījis zemei ilgu un spēcīgu lietu, arī dienvidu vējš nepārtraukti veidojis melnus lietus mākoņus. Ūdens līmenis strauji cēlies arvien augstāk, kamēr visu apklājis ūdens. No plūdiem izglābušies tikai Deikalions un Pirra, kuri braukuši ar kuģi. Pēc deviņām dienām viņi sasnieguši Parnasa virsotni, kas bijusi redzama virs ūdens. Deikalions un Pirra piestājuši pie šī mazā sauszemes gabaliņa un gaidījuši. Lietus beidzot pārstājis līt, un viņi sapratuši, ka ir vienīgie izdzīvojušie. Ūdens līmenis pamazām krities, zeme bijusi sausa, saplaisājusi un atgādinājusi tuksnesi.

Cita mīta versija vēsta, ka pats Zevs jeb Jupiters ļāvis Deikalionam un Pirrai izdzīvot plūdos, jo sapratis, ka viņi ir vienīgie labie cilvēki uz zemes. Vienā no tām reizēm, kad Zevs jeb Jupiters ieradies apciemot zemi, viņš devies arī pie Deikaliona un Pirras. Neskatoties uz to, ka pašiem gandrīz nav bijis ko ēst, viņi laipni dievu uzņēmuši un devuši pajumti, nezinot, ka sastapuši pašu Zevu jeb Jupiteru.

Ūdens – dzīvības pamats

Pēc Lielajiem plūdiem pie Deikaliona un Pirras ieradies dievu vēstnesis Hermejs un jautājis, ko Deikalions vēlas. Uzrunātais atbildējis, ka vēlas, lai uz zemes atkal būtu cilvēki. Zevs jeb Jupiters tam piekritis, un Hermejs atkal devies pie Deikaliona ar vēstījumu, ka Deikalionam un Pirrai esot jākāpj lejā no kalna un jāmet mātes kaulus. Deikalions sapratis, ka ar to domāti akmeņi. Viņi ar Pirru salasījuši akmeņus, nokāpuši no Parnasa virsotnes un metuši tos pār plecu. Kad akmeņi beigušies, viņi paskatījušies pār plecu un ieraudzījuši, ka no akmeņiem visa zeme atkal bijusi pilna ar cilvēkiem. Deikaliona mestie akmeņi bija pārvērtušies vīriešos, bet Pirras – sievietēs. Šiem cilvēkiem tagad vajadzēja būt labākiem un stiprākiem par iepriekšējiem. Vēlāk dievi Deikalionu pārvērtuši Ūdensvīra zvaigznājā.

Bet Deikalionu ne tikai tāpēc saista ar ūdens nesēja tēlu. Viņš pārdzīvoja Lielos plūdus un palīdzēja rasties arī jaunai cilvēku paaudzei – dzīvībai, un tieši ar ūdeni senās tautas saista dzīvības rašanos. Arī cilvēka organismā ir ūdens, tas ir arī augu un dzīvnieku valstības radībās. Lai gan ūdenim pašam par sevi nav nekādas uzturvērtības, tomēr tas ir neatņemama visa dzīvā sastāvdaļa. Uz planētas Zeme neviens dzīvais organisms nespēj pastāvēt bez ūdens. Cilvēks var dzīvot daudzas dienas bez pārtikas, bet tikai ap piecām dienām bez ūdens, un tad, kad zaudēti ap 20% ūdens, cilvēkam iestājas nāve.

Bez ūdens nav iespējams nodarboties ar lopkopību un zemkopību, un ūdens senajā pasaulē ļāva cilvēkiem izdzīvot, rasties pilsētām, attīstīties civilizācijām. Ūdens lomu īpaši novērtēja senie ēģiptieši, kuri dzīvoja pie Nīlas. Daļa no tās plūst cauri tuksnesim uz Ēģipti, tāpēc ēģiptiešu civilizācija vienmēr bijusi atkarīga no Nīlas, un vairums pilsētu, iedzīvotāju un vēsturisko apmetņu atradās tieši upes ielejā. Nīlas ieleju veido ieži, tāpēc upes straume nes daudz sīku iežu daļiņu, pa ceļam tos sasmalcinot vēl vairāk un pārvēršot dūņās, kuras nogulsnējas upes lejtecē, kur veidojas auglīga augsne. Tieši Nīlas plūdi radīja labus apstākļus lauksaimniecībai tās ielejā. Faktiski varētu teikt, ka Nīla bija šūpulis spēcīgai civilizācijai senajā Ēģiptē. Arī senajiem grieķiem ūdens bija nozīmīgs, lai izdzīvotu, attīstītu civilizāciju, nodarbotos ar lauksaimniecību un lopkopību, tāpēc viņi savā mitoloģijā un kultūrā piešķir nozīmīgu vietu ūdens nesēja tēlam – Ūdensvīram.

Vīna lējējs Ganimēds

Cits antīkās mitoloģijas mīts vēsta, ka Trojas valdnieka dēls Ganimēds bijis skaists un gaišmatains jauneklis, kurš atgādinājis dievu Apollonu. Viņš pat uzskatīts par skaistāko jaunekli uz zemes, tāpēc viņu apbrīnojuši gan dievi, gan cilvēki. Kādu dienu dievu un cilvēku valdnieks Zevs jeb Jupiters ieraudzījis Ganimēdu ganām sava tēva aitas. Zevam jeb Jupiteram viņš ļoti iepaticies, un dievs nodomājis, ka tāds skaists jauneklis labi iederētos Olimpā starp dieviem. Zevs pavēlējis ērglim nolaupīt jaunekli vai arī pats pārvērties par ērgli un viņu nolaupījis. Lielais ērglis atlidojis kā tumšs mākonis, strauji traucies lejā no debesīm, saķēris Ganimēdu un aiznesis viņu uz Olimpu. Tur Zevs jeb Jupiters Ganimēdam dāvājis nemirstību un pieņēmis viņu par vīna lējēju, kura pienākums bijis dieviem pasniegt nektāru un ambroziju, kas sniedz spēku un mūžīgu jaunību. Nektārs, kuru Ganimēds pasniedzis Zevam jeb Jupiteram un citiem dieviem, lijis kā ūdens. Varenais dievs bijis ļoti iemīlējies skaistajā jauneklī, tāpēc pārvērtis viņu par Ūdensvīra zvaigznāju. Iespējams, tāpēc Ūdensvīra zvaigznāju reizēm attēlo kā jaunekli, kurš no krūzes lej ūdeni.

Senās tautas zodiaka zīmes pārņēma no Babilonijas, un katra tauta centās to nosaukumus pielāgot atbilstoši savām tradīcijām, kultūrai un ticējumiem, kā to darīja arī senie grieķi ar mitoloģiskajiem tēliem Deikalionu un Ganimēdu. Senie grieķi savu Ūdensvīra zodiaka zīmi saukuši par ūdens nesēju, senie romieši par ūdeņnieku, bet latvieši šīs zīmes nosaukumu darināja no vācu valodas vārda Wassermann – Ūdensvīrs. Dienvidu tautām janvāris un februāris saistās ar lietusgāzēm, plūdiem, tāpēc šajā laikā Saules vietas apzīmēšanai tās izvēlējušās ūdensvīra simbolu.

Daudzas antīkās kultūras, arī ēģiptieši, babilonieši un grieķi Ūdensvīru sauca par ūdens nesēju un ūdens lējēju. Šīm tautām ūdens ir dzīvības radītājs un uzturētājs, kas nosaka iespēju izdzīvot, veidot pilsētas, nodarboties ar lauksaimniecību. Bet tas spēks, kurš zemei ūdeni nogādāja un sniedza lietu, tika īpaši cienīts un godāts. Grieķi par galveno ūdens devēju uzskatīja dievu un cilvēku valdnieku Zevu jeb Jupiteru, jo viens no viņa daudzajiem tēliem bija pērkona dievs.

Izīda – ūdens un auglības dieviete

Izīda bija viena no populārākajām Senās Ēģiptes dievietēm, kuru uzskatīja par ūdens, auglības un vēja dievieti. Viņa bija arī sievišķības un ģimeniskās uzticības simbols, kuģniecības aizbildne, dēvēta par jūras valdnieci. Izīda bija dieva Ozīrisa māsa un sieva, un viņu savienībā radās dēls Hors. Izīda bija arī mirušo valstības valdniece. Viņa tika dēvēta arī par dieva māti. Izīda simbolizēja sievišķību un ģimenisko uzticību, tāpēc sievietes Izīdu uzskatīja par savu aizgādni un dievieti, kurai varēja stāstīt savas bēdas un priekus, bet vīriešiem Izīda bija uzticīgas sievas, pašaizliedzīgas mātes, visu piedodošas sievietes simbols.

Senie ēģiptieši ticēja, ka Nīlas plūdi katru gadu ir tāpēc, ka dieviete Izīda raud par savu brāli un vīru Ozīrisu, kurš zaudējis dzīvību. Bet Ozīrisa nāve un atdzimšana katru gadu tika pieminēta ar rituāliem.

Vispirms Izīdas kulta centrs atradās Buto pilsētā, vēlāk viņa kļuva par visas Ēģiptes un ēģiptiešu galveno dievieti, un tad viņas galvenais kulta centrs atradās Abīdā.

Dievieti Izīdu mākslā attēloja kā govi vai kā sievieti ar govs galvu, reizēm viņa bija redzama ar dēlu Horu klēpī. Bet biežāk viņu attēloja sievietes veidolā, kurai starp vērša ragiem spīd saules disks, arī kā sievieti ar troņa galvasrotu, rokā turot anku (cilpas krustu), kas saistās ar ūdens spēku. Anks ir viens no Senās Ēģiptes piktogrāfiskās rakstības elementiem – hieroglifs, kura nozīme ir dzīvība, neuzveicams spēks, gaiss, nemirstība, arī ūdens dzīvinošais spēks. Anku kā atribūtu dievi nodeva valdniekiem, bet parasti to attēlo dievības rokās vai ar to saistīta dzīvnieka ķetnās. Anks sastopams seno ēģiptiešu dievu attēlos un skulptūrās, kur dievi redzami turam anku aiz cilpas rokā kā dieviete Izīda vai turam divus ankus aiz lejasdaļas, sakrustotus uz krūtīm, katru savā rokā. Seno ēģiptiešu dievu attēlojumos anks ticis lietots, lai nošķirtu dievus no mirstīgajiem. Anku uzskatīja par atslēgu uz mirušo valstību, reizēm arī par Nīlas atslēgu, kas nodrošina to, lai ēģiptiešiem vienmēr pietiktu ūdens, būtu dzīvība un auglīgas zemes. Anks ir viens no vispopulārākajiem Senās Ēģiptes amuletiem, kas saglabāja savu popularitāti visas Ēģiptes vēstures laikā. Senajā Ēģiptē anka forma tikusi lietota arī kā ierāmējums spoguļiem. Pastāv arī uzskats, ka anks no hieroglifa ir pārtapis kristiešu krustā.

Senajā pasaulē diennakts laika mērīšanai tika izgudrots arī ūdens pulkstenis – tik plašs bija ūdens izmantojums un nozīme senajām civilizācijām. Viss, kas saistās ar ūdeni, palīdzēja izcelties Ūdensvīra tēlam antīkajā kultūrā un reliģijā un ieņemt savu vietu arī astroloģijā.

___

Autortiesības pieder izdevniecībai "Mediju Nams". Pārpublicēšana un izmantošana komerciāliem mērķiem ar izdevniecības atļauju.