Asteroīdi natālajā kartē

Rūta Kalniņa, speciāli «Praktiskajai Astroloģijai»

Kas ir mazās planētas jeb asteroīdi, un ko ar tiem var iesākt astrologs?

Tā saucamā asteroīdu josla atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām. Tajā atrodas nesaskaitāms daudzums neregulāras formas debesu ķermeņu – gan lielāku, gan mazāku. Līdzīgi kā planētas, tie visi riņķo ap Sauli. Nosaukums «asteroīdu josla» apritē iegāja 1850. gadu sākumā, un to ieviesis vācu ģeogrāfs, ceļotājs un astronoms Vilhelms Humbolts.
Lielākajiem asteroīdu joslas objektiem bez numura (atklāšanas secībā) doti arī nosaukumi – līdzīgi lielo planētu vārdiem tie nāk no antīkās mitoloģijas. Tie visi saistīti ar Jupitera (grieķu versijā – Zeva) sieviešu kārtas ģimenes loceklēm – Cerera un Vesta ir viņa māsas, Junona – sieva, Pallāda – meita.

Astronomi uzskata, ka asteroīdu josla izveidojusies no Saules sistēmas putekļiem pirms 4,6 miljardiem gadu. Jupitera gravitācijas spēki nav ļāvuši šiem putekļiem formēties par planētu. Ir gan arī alternatīvā teorija – proti, ka asteroīdu josla radusies, ejot bojā mītiskajam Faetonam – Saules sistēmas planētai starp Marsu un Jupiteru.

Šo kosmisko klinšu bluķu un putekļu formējumu mēdz dēvēt arī par «galveno asteroīdu joslu» jeb vienkārši «galveno joslu», jo Saules sistēmā ir vēl arī citas mazo debess ķermeņu koncentrācijas vietas – Koipera josla aiz Neptūna orbītas un hipotētiski pastāvošais Oorta mākonis Saules sistēmas ārpusē.

­_­­

Asteroīdu joslas kopīgā masa ir aptuveni 4% no Mēness masas (22% no Plūtona masas), un vairāk nekā puse no tās koncentrējas četros lielākajos tās objektos – tie ir asteroīdi Cerera, Vesta, Pallāda un Higeja. Vislielākā no visiem šiem asteroīdiem ir Cerera, kas jau var tikt uzskatīta pat par mazo planētu jeb planetoīdu. Cereras diametrs ir 950 km, nākamās pēc lieluma ir Vesta (525 km), Pallāda (512 km) un Higeja (407 km).

Asteroīdu joslas objekti atkarībā no orbītas apriņķo Sauli (līdz ar to – iziet cauri zodiaka ciklam) 3,5 līdz 6 gados, un tie kustas tajā pašā virzienā kā planētas.

 *

Galvenokārt astroloģijā tiek lietotas Cerera, Junona, Pallāda un Vesta. Vēl viens mazais debesu ķermenis, kurš ir pietiekami liels, lai tiktu izmantots natālajās kartēs, ir Hīrons (atklāts tikai 1977. gadā), kurš riņķo apkārt Saulei starp Saturna un Urāna orbītām (pirms kāda laika par Hīronu jau rakstījām).

Astrologu domas par to, kā tieši natālās kartes interpretācijās lietojami asteroīdi, joprojām dalās, un asteroīdu astroloģija atrodas eksperimentālā attīstības stadijā. Lielākoties tomēr dominē viedoklis, ka, salīdzinot ar planētām, tiem ir otršķirīga un trešās šķiras nozīme, taču tie var piešķirt kartei savas nianses.

*

Cerera

Pēc tam, kad 1781. gadā tika oficiāli atklāts Urāns, astronomi aktīvi sāka pārmeklēt debesis cerībā atrast vēl kādas līdz tam nezināmas planētas. Taču ideju, ka «tukšumā» starp Marsu un Jupiteru varētu atrasties vēl kādi debesu ķermeņi, jau 16. gadsimtā tika izteicis astronoms un astrologs Johanness Keplers. Tomēr tā laika teleskopi vēl nebija pietiekami jaudīgi asteroīdu ieraudzīšanai.

Cereru 1801. gada 1. janvārī atklāja itāļu astronoms Džuzepe Piaci. Atklāšanas brīdī tā atradās Vērša zodiaka zīmē. Vispirms Piaci noturējis to par komētu, taču tad sapratis, ka tā ir neliela planēta. Tieši Piaci jaunatklāto debesu ķermeni nosauca romiešu auglības dievietes Cereras vārdā. Pēc atklāšanas tā tika uzskatīta par planētu, bet vēlāk klasificēta kā asteroīds. Kopš 2006. gada Cereras oficiālais statuss ir pundurplanēta. Lai gan tā ir viens no spožākajiem asteroīdu joslas objektiem, ar neapbruņotu aci Cerera redzama nav.

Atšķirībā no pārējiem asteroīdu joslas iemītniekiem, kas ir neregulāras formas, Cerera ir sfērisks debesu ķermenis ar samērā gludu virsmu.

Cerera (grieķu versijā – Dēmetra) romiešu mitoloģijā ir zemes radošo spēku, mātišķības, auglības, zemkopības, jo īpaši – labības augšanas un nobriešanas, kā arī pazemes valstības dieviete. Cerera ir Saturna un Rejas meita, Jupitera māsa un viena no vecākajām dievēm romiešu panteonā. Tās pārziņā ir arī pārtika un ēst gatavošana, mājdzīvnieki. Cerera ir arī bāreņu aizgādne. Tā saistās arī ar gadalaiku pārvērtībām, dabas ritumu – visplašāk zināmais mīts par Cereru vēsta par tās meitas Prozerpīnas (grieķu versijā – Persefones) nolaupīšanu. Prozerpīnā iemīlējās un to nolaupīja pazemes valdnieks Plūtons. Izmisusī māte, meklējot pazudušo meitu, atstājusi novārtā savus «darba pienākumus», proti, rūpes par zemes auglību, tāpēc iestājās aukstums, koki un zāle nokalta, bet raža gāja bojā. Badā mirstošie cilvēki lūdza dieviem pēc glābiņa, līdz beidzot Jupiters iejaucās un lika Plūtonam Prozerpīnu atbrīvot. Tika noslēgta vienošanās – pusgadu Prozerpīna pavada pie mātes, pusgadu – pazemes valstībā pie Plūtona. Bet kopš tā laika pasaulē radās gadalaiku mija.

Natālajā kartē Cereras atrašanās vieta apzīmē to jomu, kurā cilvēks spēj viegli paust mīlestību, dāsnumu, tikt lolots, saņemt mātes mīlestību un mierinājumu. Tā norāda, kas tieši cilvēkam nepieciešams, lai tas justos pasargāts, mīlēts un lolots. Šajā ziņā Cerera mazliet līdzinās Mēnesim. Būt mātišķai, aizsargāt – tās ir Cereras funkcijas. Vēders, gremošanas trakts, dzemde atrodas Cereras aizgādībā. Cerera astroloģijā saistās arī ar dārzniecību un – plašākā nozīmē – jebkuru fizisku, smagu zemes darbu, kas nes taustāmus augļus. Romieši šo dievību parasti attēloja kā skaistu, nobriedušu sievieti – matronu – ar zeltainiem nobriedušu kviešu krāsas matiem un augļiem rokās. Bieži Cerera tika attēlota arī kā pļaujas dieviete ar labības kūļiem un sirpi.

Pēc Cereras atrašanās vietas kartē var spriest, cik viegli cilvēks spēj ļauties enerģijas apmaiņai, dot un saņemt, izpaust un pieņemt mātišķu gādību. Ja Cerera ir vāja, atrodas konflikta aspektos, cilvēkam var būt grūtības atrast darbu, ēšanas traucējumi, psiholoģiska nomāktība, depresija, zems pašvērtējums, var būt problēmas vecāku un bērnu, jo īpaši – mātes un bērnu, attiecībās, bērna nolaupīšana, bārenība, neauglība.

Cerera saistīta ar Jaunavas, arī Vērša un Vēža zīmi. Cereras astroloģiskais simbols līdzinās Veneras simbolam, tajā pašā laikā atgādinot arī otrādi apvērstu Saturna simbolu – sirpi.

Pallāda jeb Atēna Pallāda

Pallāda ir atklāšanas secībā otrais asteroīds. To 1802. gadā atklāja vācu astronoms Heinrihs Vilhelms Olberss. Tās orbīta ir stipri ekscentriska, izstiepta, ar ko tā atšķiras no vairuma citu asteroīdu.

Jupitera mīļotā meita Pallāda ir intelektuāle, izgudrotāja un taisnības cīnītāja. Romiešu un grieķu mitoloģijā Atēna Pallāda ir gudrības, taisnīga kara, kā arī amatniecības un audēju aizbildne. Tā ir arī olīvkoku, zirgu un jūrnieku aizgādne. Atšķirībā no Marsa jeb Areja Pallāda neļaujas dusmām un aklai agresijai, bet karo, izmantojot gudru stratēģiju un taktiku. Leģenda vēsta, ka Atēna bijusi Jupitera un tā pirmās sievas, gudrības dievietes Metīdas meita. Tā kā bijis pareģojums, ka Jupitera un Metīdas dēls pārspēšot tēvu gudrībā un spēkā, tiklīdz Metīda palikusi stāvoklī, Jupiters pārvērtis sievu par mušu un aprijis. Taču bijis jau par vēlu. Drīz Jupiteru sākušas mocīt neciešamas galvassāpes un viņš lūdzis mītisko kalēju Vulkānu jeb Hēfaistu pāršķelt savu galvu, ko tas arī izdarījis (cita mīta versija – Jupitera galvu pāršķēlis Hermejs jeb Merkurs). Tā piedzimusi Pallāda – izlēkusi no sava tēva pāršķeltās galvas jau pieaugušas jaunavas izskatā, tērpta pilnā karavīra bruņojumā. Tradicionāli Pallāda tiek attēlota kā jauna sieviete ar bruņucepuri, zobenu un vairogu, uz kura attēlota Medūzas Gorgonas galva. Dažkārt Atēnu pavada gudrības simbols – pūce.

Astrologi saista Pallādu ar cilvēka prātu, radošumu, talantiem, gudrību, spēju spriest taisnu tiesu, izšķirt strīdus, cīnīties par taisnīgiem mērķiem. Ja tā ir labi aspektēta, cilvēkam piemīt radoši talanti un izgudrotāja spējas tajā jomā (namā, zīmē), kur atrodas Pallāda; cilvēks spēj gūt profesionālu piepildījumu. Pallāda iemieso arī veiksmīgas tēva un meitas attiecības, gudrību, intuīciju, taisnīgumu. Cilvēka ķermenī Pallāda saistīta ar imūnsistēmu, arī aknām. Vāja, sliktos aspektos esoša Pallāda nozīmē problēmas ar tiesu lietām, netaisnību, ko nākas piedzīvot vai nu no apkārtējiem, vai izrādīt pašam, konfliktus, vājinātu imūnsistēmu.

Pallāda saistīta ar Svariem, arī Lauvu. Tās astroloģiskais simbols ir šķēps.

Junona

Atklāšanas secībā – trešais asteroīds. To atklāja 1804. gadā cits vācu astronoms Karls Hardings. Antīkajā mitoloģijā Junona jeb Hēra ir gan Jupitera māsa, gan arī Jupitera likumīgā sieva (antīkajiem diviem incests nešķita kas nepieļaujams). Junona tiek uzskatīta par precēto sieviešu, tikumības, ģimenes un uzticīgas laulības aizgādni. Junona bija arī Romas pilsētas un Romas impērijas aizbildne. Šī dievība parasti tiek attēlota kā stalta gara auguma sieviete, skaista, bet stingra. Junona nedaudz līdzinās Atēnai Pallādai – arī Junona var gūt kareivīga, it īpaši sodot neuzticīgo laulāto; tā varēja arī nogalināt Jupitera ārlaulības bērnus un nelikumīgās mīļākās.

Junonas atribūti ir plīvurs un diadēma jeb kronis, bet to pavadošais dzīvnieks ir pāvs. Tika uzskatīts, ka katrai sievietei ir savs sargājošs gars – Junona, savukārt vīriešiem – katram savs Ģēnijs, kas cilvēku pavada viņa gaitās un sargā – kaut kas līdzīgs sargeņģelim kristiešu tradīcijā.

Astroloģijā Junona saistīta ar oficiālu saderināšanos un laulību, arī diplomātiju. Vieta, kur Junona atrodas natālajā kartē, liecina par to, kādos apstākļos cilvēks var sastapt savu laulāto vai ilgtermiņa partneri; kāds laulātais būtu piemērots.

Junonai ir saikne arī ar ziediem un laika apstākļiem. Cilvēka ķermenī tā saistīta ar sievišķajiem dzimumorgāniem. Labos aspektos Junona garantē uzticību un veiksmi laulībā, bet sliktos – laulātā vardarbīgumu, slimīgu greizsirdību, dusmas, laulības pārkāpšanu.

Junonas astroloģiskais simbols ir zizlis ar zvaigzni galā, tā saistīta ar Svariem.

Vesta

Vesta ir ceturtais asteroīds atklāšanas secībā. To 1807. gadā oficiāli atklāja jau minētais Heinrihs Vilhelms Olberss. Savukārt nosaukumu – Vesta – ieteicis Karls Gauss, vācu matemātiķis un astronoms. Interesanti, ka labos laika apstākļos Vesta ir pamanāma arī ar neapbruņotu aci (tā ir visspožākā no asteroīdiem), taču līdz tam tai nebija pievērsta astronomu uzmanība.

Vesta (grieķiem – Hestija) romiešu mitoloģijā ir Jupitera vecākā māsa, dieviete – jaunava. Mitoloģiskā Vesta saglabāja jaunavību un neapprecējās. Atšķirībā no daudziem citiem grieķu – romiešu dieviem un dievībām, kas nemitīgi ķildojās savā starpā, Vesta šajās ķildās neiesaistījās, paliekot it kā nomaļus no «Olimpa tusiņa». Vestas misija – Zemes uguns sargātāja. Arī Vestas tempļu priesterienēm – vestālietēm – vajadzēja saglabāt nevainību un bezlaulības solījumu. Tika uzskatīts, ka Vestas svētā uguns var tikt apgānīta, ja kāda no priesterienēm atļausies sagrēkot, un tas var nopietni apdraudēt Romas valsts drošību. Tāpēc dažos laikmetos priesterienes, kas pārkāpa savus solījumus, tika pat sadedzinātas dzīvas. Vestālietes tika izraudzītas no Romas pilsoņu augstākās šķiras – patriciešiem. Tās dzīvoja īpašā vestāliešu mītnē (Atrium Vestae), kura atradās netālu no Romas Foruma. Kļūstot par priesterieni, meitene ieguva juridisku neatkarību no tēva varas (romiešu paradumi un likumi paredzēja, ka sieviete atrodas tēva, vīra vai dēla aizbildniecībā un nevar pilnīgi pastāvīgi rīkoties ar savu mantu). Galvenais vestāliešu pienākums bija uzturēt altārī uguni, kas nedrīkstēja izdzist. Ja tomēr uguns izdzisa, tā tika uzskatīta par ļoti sliktu zīmi. Jaunu uguni drīkstēja iededzināt, tikai izmantojot dabīgo Saules gaismu un stikla lēcu.

Vesta iemieso garīgu skaidrību, tikumību, šķīstību, pašcieņu, uzticību un pilnīgu nodošanos pienākumam, tieksmi uz perfekciju un organizētību, analītisko domāšanu. Šī dieviete ir atslēgu, drošības, apdrošināšanas, investīciju, ģimenes pavarda un mājas tīrības aizgādne. Tās aizbildnībā ir māsas un jaunavas. Vesta nozīmē arī spēju uzupurēties, uzticīgi kalpot, transformēt seksuālo enerģiju augstākā, garīgā spēkā. Cilvēka ķermenī Vestas pārziņā ir sirds.

Interesanti, ka antīkajā mākslā Vesta reti tika attēlota cilvēka formā, par tās atveidu pārsvarā tika izmantots altāris ar liesmu. Atšķirībā no pārējiem ļoti konkrētajiem un «cilvēciskajiem» Olimpa dieviem Vesta ir diezgan abstrakta dievība. Samērā nedaudzajos attēlos, kur Vesta tomēr ir sievietes formā, tā tēlota kā aizplīvurota jaunava.

Vesta labos aspektos nozīmē cilvēka spēju nodoties darbam, koncentrēties uz veicamo darbu, būt uzticīgam pienākumam, augstākiem ideāliem. Ja Vesta atrodas konfliktējošos aspektos, cilvēkam var būt grūtības pilnībā nodoties kaut kam vienam, piemēram, ir pastāvīga spriedze starp karjeru un mājas dzīvi, nedrošība, bailes no tuvības, nespēja uzticēties, problēmas brāļu un māsu attiecībās, nespēja saglabāt ideālus.

Vestas astroloģiskais simbols ir altāris ar liesmu. Zodiaka zīme – Jaunava.

 *

Pēc šo pirmo četru asteroīdu atklāšanas asteroīdu pētniecībā iestājas pauze – jauni asteroīdi netika atklāti veselus 38 gadus, līdz pat 1845. gadam, kad vācu astronoms Karls Ludvigs Henke savā teleskopā pamanīja Astreju, kam drīzumā sekoja citi. 1855. gadā bija zināmi jau 37 asteroīdi, bet šobrīd identificēti vairāk nekā 200 asteroīdu, kuru diametrs lielāks par 100 km. Zinātnieki uzskata, ka kopumā asteroīdu joslā varētu būt pat 1,9 miljoni objektu, kas lielāki par kilometru, un vēl miljons tādu, kuru izmērs nepārsniedz kilometru.