ŪDENSVĪRA LAIKMETA
sagaidīšanas pieredze

jeb 11 dienas Gruzijā īpašā astro laikā

 

Šoreiz tā garāk aprakstīju, nebūt ne visu pateicu – tomēr – būs interesanti un izglītojoši palasīt manu personisko pieredzi, uz kuru atklāšanu parasti neesmu tik kārs! 

Mani sekotāji jau vismaz pāris gadus dzird mani skandinām par LAIKMETA MAIŅU un zīmīgo 23.03.2023., kad Plūtons pārejot Ūdensvīra zīmē un “iestumj” pavisam pamatīgi laikmetu pāri Ūdensvīra slieksnim. Un datums visnotaļ tuvu 20.03.2023. vakaram, kad Saule uzsāka savu ASTRO GADA ciklu Auna zīmē un iestartēja MARSA gadu.

Jau teju 20 gadus savu dzimšanas dienu sagaidu vietās, kas PĀREJAI ir piemērotākās, tādējādi uzlabojot gadu. Uzskatu, ka tieši tas ir bijis manas AstroVeiksmes pamata kā es to izprotu, proti, no visiem sliktajiem scenārijiem piedzīvot vājākos, bet, savukārt, labvēlīgos scenārijus iegūt pēc maksimuma. Plus katru dienu sekoju līdzi Dižkalendāram – karmas labvēlību tādējādi izpelnoties. Es tam svēti ticu un to arī parāda pieredze.

Kādus 15 gadus par to pārliecinu arī klientus un izveidojusies jau krietna grupiņa cilvēku, kuriem regulāri uz viņu dzimšanas dienām jeb SAULES GADA PĀREJU un Individuāli jaunā gada sākumu izskaitļoju vislabāko vietu, kurp vuislabāk doties no piedāvātajiem un reālajiem vareiantiem. Pats tādējādi esmu bijis ļoti daudzās pasaules vietās, kurās ne tikai nosvinu precīzo (!!! – tā var katru gadu mainīties pat pa 22 h uz vienu vai otras puses datumu) jubileju un sagaidu daļu no 12 dienu plāna, bet arī apmeklēju:
1) svētvietas un lūdzos vai pildu viņu vietējos rituālus – tas #astroviedi un Mēness Neptūna savienojumam manā horoskopā;

2) UNESCO objektus, jo kā LU Vēstures un Filosofijas fakultātes absolvents kultūrparažām piešķiru lielu lomu un manam izteiktajam Strēlniekam;
3) īpaši maģiskas vietas – tas Skorpioniski Plūtoniski transformējošajai dabai;

4) veicu savus personīgos astromaģijas rituālus, kurus gadu gaitā esmu izpratis, bet kuri mainās;

5) atstāju laiku brīvajam plūdumam, notikumiem, cilvēkiem un “nezinu, kurp aizvedīs”, jo savus ceļojumus plānoju visnotaļ nosacītus – atstājot vietu NOTIKUMAM, tādēļ klausos un iedziļinos procesā.  

 

Tad, lūk, šoreiz jubilejai papildus nāk arī LIELĀ GADA INGRESIJA (iegaumējiet šo astro svešvārdu, kuru mani ASTRO VIP jau zina) jeb planētas 1.reizes pāreju jaunā-nākamajā Zodiaka zīmē.

Jo lēnāka jeb no Saules tālāka planēta, jo nozīmīgāka pāreja, kas uzreiz var nebūt tik jūtama, bet ietekmē ļoti ilgu periodu. Šoreiz – GADSIMTU! Lai arī manos sākotnējos plānos nebija pavasara darbus atlikt malā un “skraidīt pa pasauli”, tomēr laiks ir tik zīmīgs, ka metu visu pie malas un ilgstoši gatavojos vietas izvēlē.

Situāciju grūtāku un reizē pārliecinošāku padarīja arī fakts, ka ne Latvija, ne kaimiņvalstis man astroloģiski neko labu nevēstīja. Un tie nav tukši vārdi, jo bija gaidāmi pat personīgi katastrofāli scenāriji, kuru elpu jau sāku just kā vēstnesi – tā kā jaunā gada astro karte jau sāk darboties 3-6 mēnešus pirms dzimšanas dienas – kā brīdinājums par to, kas gaidāms.

Sāku ar vietām, kuras jau pārzināju un man bijušas Tuvas, jo nekādu papildus stresu uz tik svarīgu laiku nevēlējos sev saorganizēt. Izskatīju: JERUZALEME, ROMA, BARSELONA, STAMBULA, Andalūzija vai kāda no man tuvā BUDISMA Āzijas valstīm, piemēram, Vjetnama, Kambodža vai Maiju piramīdas Meksikā, vai Peru, bet varbūt Tanzānijas Kilimandžaro (Turciju, Taizemi un Indonēziju jau iepriekš esmu izmalsi krustu šķērsu) – bet…nekā!
Pēc rūpīgas atlases apstājos pie šim gadījumam piemērotākās vietas, kuru apmeklēt man jau bija sens mērķis… Viena no pirmajām pasaules valstīm (pēc Armēnijas), kas oficiāli pieņēma Kristietību. Uzmini nu…?!

 

GRUZIJA

Izpētījis sīkāk 20.martu un 23.martu, jo tās ir tuvas, bet atšķirīgas pārejas un abas svarīgas, bet īpaši 23.marta. Tā sanāca, ka 20.martā man der KUTAISI jeb senais Imeretijas reģions, bet 23.martā tikai un vienīgi Tbilisi, jo Kutaisi ne tuvu nav vēlamais rezultāts – pat tā, ka nebūtu bijis vērts braukt – par santīmu labāks kā Latvijā, bet galvastiesu mazāka jēga nekā Tbilisi. Divi zaķi ar vienu (ceļojumu) šāvienu. Kā reiz, Zaķa gadā, vai ne!

 

Par pašu lidojumu un astro

No aptuveni 130 pārlidojumiem, kurus esmu veicis ar astro palīdzību vienu reizi ir bijis gadījums, kad tas aizkavējas pa 1,5 h, bet ar labo datumu izvēli esmu izvairījies vai dienu ātrāk vai vēlāk apgājis vētras, atceltos reisus un savulaik arī slavenos pandēmijas liegumus apsteidzu, laikus nopērkot biļeti 1 nedēļu ātrāk un atgriezos no Valensijas, kad pēc nedēļas tur bija pilnīgs lokdauns. Tāpat neiekļuvu Islandes vulkāna epopeja, lai arī tolaik ļoti gribēju kurp ceļot, bet astro teica – nekā nebija. Šoreiz “uzspiesto” datumu dēļ biju ierobežotāks izvēlē. Ar turplidojumu datumu pēc maniem aprēķiniem nevajadzēja būt problēmai, bet atpakaļceļš trāpījās čika laikā. Tas rezultējās ar to, ka 5 h pirms lidojuma saņēmu ziņu, ka lidojums kavēsies pa 1h un 15 minutēm – kā arī tas notika, bet pēc garā 4h brauciena no Tbilisi lēkt uzreiz lidmašīnas šaurajā krēslā nemaz nebija tāda ātra vilkme  Bet čika laiks nostrādāja, protams! Bez stresa.

 

Par piedzīvoto Gruzijā astro labos laikos

Pašus astro  intīmākos brīžus un savus rituālus neatklāšu, bet fonam pievienoju dažus interesantus momentus, kas palīdzēja un šķita zīmīgi Jaunā LAIKMETA CEĻOJUMA procesā

• Kutaisi reģionā Prometeja alas apmeklējums, kas nosaukuma dēļ šķita simpātisks, bet arī iekļuva manu stalaktītu alu Top 5
• Martvili upju krāces, ūdenskritumi un kanjons bija brīnišķīgākais skats, ko pieredzēju Gruzijā un noteikti pārspēja pat Kazbeku. Tā vieta ir maģiska! Turklāt MARTVILI klosteris kļuva man par visas Gruzijas apskates maģiskāko svētvietu, no kuras pārvedu iesvētītu un ar īpašām atzīmēm gruzīnu valodā aprakstītu ikonu. Skaidrs, ka to maģiju nevar nodot bildēs, bet altāra Dievmātes atveids dabā ir suģestējošs. Zīmīgi, ka vieta cēlusies kalnā, kur atradies pirmskristietības laikā liels OZOLS kā pāganiskā upurvieta. Par to es uzzināju tikai pēc tam, kad šo vietu jau sajutu kā savējo. Un skati uz apkārtni – fantastika. Turklāt būt vienam pašam šādā vietā bez neviena tūrista šķita vēl varenāk.
• Savu laiku atvēlēju arī Mīlestības pilsētai slavenajā Kahetijas vīnu reģionā SIGNAGI – tur es ļāvos gruzīnu-armēņu šoferim un lieliskam stāstniekam sevi mazliet aptīt ap pirkstuun nedusmot, jo - pāri visam mīlestība
• Galvenais iemesls būt SIGNAGI pusē, bija BODBES Klostera SV. NINO kapa vieta. Kā vesta leģenda, tad tieši Nino – ļoti ticīga sieviete - atnesa no man tuvās TURCIJAS KAPODOKIJAS kristietību (sapnī inspirēta) uz Gruziju un ziedēja un pārliecināja valdnieku MCHETĀ (pie Tbiliisi) uzcelt baznīcu. Turklāt, Nino ieradās Gruzijā 1.jūnijā – akurāt dienā, kad esmu dzimis… Ar Nino saistās arī Gruzijas kristietības simbols – ieliektais krusts, kas esot sagumis zem Nino matu pīnes. Vairāk faktu man nemaz nevajag, lai īpašā laikā īpašā klostera kārtībā, nogājis lejup pārsimts pakāpienus tumšā apakšbaznīcas arkā, izģērbies vientulībā kails un ieģērbies īpašā baltā tērpā (kuru kā dziedinošu atvedu uz mājām) es mestos sev netipiski ļoti ledusaukstā Nino avota ūdenī. Iepriekš uzzināju visu par pareizo kārtību pie laipnas mūķenes, kas man izrādot īpašu laipnību vēlāk uzdāvāja arī svecītes ko nolikt baznīcā. Tā kā ārā bija vien nedaudz padsmit grādu un īpašu uzsilis nebiju, tad šo rīcību varētu dēvēt priekš sevis par krietni traku, jo esmu totāls siltummīlis un aukstumu vispār neturu… Pirmo iegremdēšanos līdz pat matu galiņiem veicu zibens ātrumā un ārā izšāvos kā korķis, jo “sirds pa muti bija laukā” un burtiski bija sajūta, ka galvas avotiņa rajons “uzsprāgst” un … nevaru aprakstīt to wow un reizē svētīguma sajūtu, ko tādu dzīvē nebiju sajutis. Kopā gan no svarīguma, gan vietas (piķa melnumā), gan man totāla aukstuma. Pagāja krietns mirklis pirms es atjēdzos un saslēdzos ar realitāti. Viens no nedaudzajiem Satori manā mūžā, kas piedzīvots.

Ar Dievvārdu uz lūpām es “niru” otro un trešo reizi – un ceru, un joprojām domāju, ka manī kas “salūza pa jaunam”, jo turpmākās dienas “mani vajāja” daudz jēgpilnākas idejas par manu dzīvi, misiju un spēju tik pierakstīt. Saģērbies izgriezu balto tērpu ieliku to maisiņa un atvedu uz Latviju. Gruzijā ir ļoti daudz stāstu kā sievietes tapušas dziedinātas un ceru, ka sievišķīgā puse (tāda ir katram) manī arī taps dziedēta. Cerēšu un lūgšos par to!

• Apmeklēju, protams, arī Kazbeku un ļāvos nolīgt kādam vietējam Stepansmindas (svētā Stepana, kurš izglābis zemestrīcē iedzīvotājus laikus brīdinot, pilsētiņas ar 2000 iedzīvotājiem) mana vecuma puisim nevis vietējai “auto mafijai” uz Gergeti Trīsvienības baznīcu un Prometeja alu, kurā kā vēsta leģendas šamējais esot bijis piekalts par uguns atnešanu cilvēkiem. Mana mīļākā leģenda pēc Kentaura mītiskā stāsta. Piemērota vieta saviem rituāliem.
• Pa ceļam uz Kazbeku piestāju arī Ananuri un apskatīju “divu māsu upi – melnmati un gaišmati, kas no kalna saplūst kopā), bet šajā periodā, kad apzināti tiek atbrīvota kūstošos kalnu sniega masas – skats nebija tik varens. Lai arī paša Ananuri klostera padomju laikā ar biezu smiņķi pārklātās freskas, kas vietām atsegtas ir vērā ņemamas. Tur arī ļoti labi var redzēt paradīzes un elles ainu. Gruzīna stāstu ka tur attēlots ellē divu puišu pāris… laidu gar ausīm, jo tas tomēr neesot ne par ne pret nav Ūdensvīra laikmetam atbilstoši.
• Un, protams, senā Gruzijas galvaspilsēta MCHETA! Kā saka vietējie, ja neesi bijis
  Mcheta - tu neesi redzējis Gruziju. Ierados jau rīta agrumā ar vilcienu (ko parasti tūristi nedara) un izjutu to laimi izbaudīt Jēzus apmetņa apglabājuma vietā (kopā ar to satvērušo un uz vietas mirušo sievieti) Svetitskhoveli katedrālē pilsētiņas netūristiem domāto dievkalpojumu. Tā kā bija tik agri, ka Baķuška mani nenovaktēja, iespruku iekšā. Pēcāk to izstaigāju arī kā tūrists un sameklēju Svēto Kristoforu jeb kā mums saka LIELO KRISTOFORU/KRISTAPU – ar suņa galvu! Tas tomēr man bija pārsteigums par šādu Ēgiptes stila svēto attainojumu. Man arī kā suņu mīlim…

Tā kā esmu Bijis Jeuzalemē un Bētlemē Lieldienās (un ne tikai), Venēcijā (sv. Marka kaps), Turīnā (Kristus līķauts), Stambulā (sv Helenas savāktās relikvijas), Valensijā (sv Grāls), Vatikānā un daudzviet citur, kur atrodas svētlietas, tad varu pievienot arī šo – no Jēzus Kristus noņemtā apmetņa vietā. Protams, par autentiskumu domas dalās, bet. TICĪBĀ IR SPĒKS! Katrā gadījumā brīdis katedrālē. kurā pavadīju ļoti daudz laika, bija neaizmirstams. Turklāt Templī ir miniatūra Kristus Jeruzalemes baznīcas kopija, kuru bildēs var aplūkot

• Tālāk devos uz Samtavroseno klosteri, kurā apglabāts vietējais karalis Mirians III ar kundzi, kuri sadzirdēja Sv. NINOun tapa dziedināti un pieņēma kā pirmie kristietību Gruzijā. Saglabājusies ir arī SV. NINo mazā baznīca – maģiska vieta. Ļoti daudz sievišķās enerģijas.  Klosterī atrodas daudz svētbilžu un svēto pīšļu, kā arī daļa no Sv. Nino kapakmeņa, kas atvests no Bodbes,  ar dziednieciskām īpašībām.
• Un, protams, Džvari klosteris pāri visai Mchetai kā vieta, virs kuras 2 upju krustojuma, kuru saplūšana krāsās ir ļoti labi redzama, atradās pirmais lielais KRUSTS, kura pamatnes grandiozie apmēri joprojām redzami. Šim klosterim ir īpaša “lūgšanu aura”. Tādēļ tieši šeit iegādājos vienu no ikonām un ilgāk pakavējos.
• TBILISI! Savu īpašo laiku atradu īpašā vietā neviena netraucēts ar skatu pār visu Tbilisi pie “Mātes Gruzijas” kājām” skaistā saulrietā par pilsētu un domās sevī un par vispārīgo un pasaulīgo.

 

• Spēcīgu vietējo svinamdienu sagaidīju vēsturiski galvenā Tbilisi dievnamā Ciānas katedrālē, kur galven;as ir Svētā Toma un Nino Krusta relikvijas, kopā ar Gruzijas prezidenti Salomi Zurabišvili. Starp citu, ik pa laikam ceļojumos nonāku neplānoti svinībās, kurās ir ļoti augsti viesi.

 

• Anchiskhati ir visvecākā Tbilisi baznīca un celta 6.gs Ibērijas cara valdījuma laikā, kurš padarīja Tbilisi par galvaspilsētu, par godu Dievmātes dzimšanai. Turpat ar atrodas senākā Kristus Glābēja kona, pie kuras tiku gana uzstājīga Baķuskas individuāli svaidīts – neaizmirstams mirklis –  rituāls vienam pa visu maģiski mīlīgo dievnamu.  
• Mani pašu īpašāk uzrunāja 5.gadsimta Zooaartrisma templis un kulta vieta senajā pilsētas daļā kalna pakājē, kas te atradās vēl pirms kristietības. Templis ir pasaulē pats tālakais ziemeļos un vienīgais Gruzijā. Nosaukums atvasināts no persiešu valodas un nozīmē Uguns Templis, kas apliecina, ka šajā vietā izsenis bijis ugunspielūdzēju vieta. Man kā spilgtam Uguns stihijas pārstāvim tā, protams, ir svēta lieta. Zīmīgi, ka tempļa iekonservēšanai līdzējusi Norvēģija.

 

• Pati Tbilisi 5 dienās tika iepazīta pilnībā un visā savā krāšņumā un arī ikdienišķībā. Un, kā smejos, aizgāju arī ēst “pie Racha” – savējie sapratīs.

 

 

Kas mani vēl +/- pārsteidza Gruzijā, daži subjektīvi redzējumi un fakti:

 

• Uzreiz jāatzīst, ka iepriekš dzirdētie padomi par Gruzīnu viesmīlību un iespēju lētumu kā vispārēju parādību ir palikuši kā viņi paša saka “kara sākumā”. Viss ir krietni sadārdzinājies, cilvēki šajā periodā bija nomākti un acīmredzami par veismīlību noturētā dzirdīšana ar čaču ir nekas citas, kā vēlme panākt “silta sirds = plašāks maciņš)
• sarunās Gruzīni mīl noklusēt faktus, kas viņiem var izrādītie finansiāli nevēlīgi, bet vēlāk pasniegt to kā pats par sevi saprotamu;
• visoriģinālakais bija MCHETAS 85 gadīgais (jā tieši tā!) taksists, kurš visu mūžu nodzīvojis Gruzijas Kara ceļa nepārtrauktās kustības malā un piedzīvojis dažādus laikus, savu mazlitrāžas auto dzina agresīvi cauri sastrēgumiem, brauca kā Šumahers un visu laiku skunbināja dzert aizmugurēja beņķī nolikto pašbrūvēto čaču un vīnu.
• kā gruzīni paši saka: esot tik viesmīlīgi, ka lai arī krievi tik daudz pāri nodarījuši, tomēr… autofūres uz Gruzijas – Krievijass robežas kursē nenormālos daudzumos. Kara ceļa glābiņš tūristiem no fūres kolonām un bieži un n-tajām stundām nobloķētā ceļa būšot jau tuvākos gados – apvedceļa tunelis. Tbilsi pilna arī ar krievu iebraucējiem, kuri paši mūk no kara un iesaukumiem. Viss notiek!
• Bieži dzirdot ka esi no Latvijas, dzirdēsi stāstu par viņu pasu piedzīvoto mūsu zemē; tā kebabu man piedāvāja Rīgas Aviācijas institūtu beigušais, bet mani dikti svētījušais baķuška Rīgā 2000. gadā esot pamatīgi runājies ar Raimondu Paulu.
• Ēdienu izvēlē ieteiktu laikus ievākt info kur un kā autentiskāk un garšīgāk paēst, jo tas ir mīts, ka visi gruzīni māk ekselenti gatavot. Neuzskatu sevi par nekādu īpašo gardēdi, bet mūsu Lidiņš varētu krietni daudzos jautājumos “iekabināt” gruzīnu ēstuvēm. Hachipuri un Hinkaļus es saēdos dažādās vietās un tikai vienu no tiem es varētu atzīt par labu esam. Varbūt karš pie vainas arī kvalitātes kritumam, lai arī cenas uzlēkušas pa 50%.
• Starp citu, ķīnieši kuri ir lielākie uzvarētāji ceļu un būvēšanas konkursu uzvarētāji pie Kutaisi uzcēluši pamestajā rūpnīcas milzu teritorijā savu pilsētu, kurā vietējos neielaiž. Izskatās, ka pa lēto taisa un pa lēto izpērk.
• Vidējais gruzīns ļoti pārdzīvo par savam galam (noindē?!) tuvojošos ex prezidentu Saakašvili, kurš pilsētu vaibstos atstājis nopietnu ēku siluetus.
• Sienu gleznojumos un skatlogos var labi saprast gruzīnu attieksmi pret karu un Putinu. Ielu gleznojumi Tbilisi ir īpašs stāsts un ļoti simpātisks. 

 

Priekšā vēl 46. jubileja – un atkal pēc astro sanāk, ka Latvija nekādi neder!...

Vieta jau noskatīta, tam veltot daudz astro izpētes laika. Tagad tik jāsaplāno pārējie punkti. Jāiet dziļumā un jāapgūst vieta, kura noteiks manu gadu un ASTROVEIKSMI.

 

Astropadomi ceļotājiem:  

1) izvēlas rūpīgi lidojuma datumu – superdienu un superlaiku

2) biļeti pērk superdienā/superlaikā

3) reģistrējas -check in - superlaikā

4) no mājas izbrauc un Lidostā ierodas maksimāli labos laikos, jo tieši iekāpšanas kartes noskanēšana lidostā jeb biļetes iesniegšana ir ceļojuma reālais starta brīdis

5) tā kā garā auguma dēļ apmaksāju izvēlētu sēdvietu, man ir sava  shēma un darot to labā astro laikā 75% gadījumu blakus ir brīva vieta vai kā citādi veicas, pat daudzos gadījumos, kad lidmašīna ir totāli pilna, man blakus ir tieši tā viena brīvā vieta, kur izstiepties