IEVADOT MEISTARA EIHMAŅA VIEDOKLI

Latvijas kultūras telpas filosofiski apcerīgākās informācijas nesējs "Rīgas Laiks" vērsis uzmanību uz manu rakstu sēriju par politiku un politiķiem un "pakratījis ar pirkstu" gana ironiski apsrātīgā manierē saviem brāļiem žurnālistiem.

Daudzās aptaujas rādā, ka LV ezotērikai un tautiskajai dzīvesziņai ir dziļas saknes un tam tic vai vismaz seko līzi vairāk nekā 70 % latviešu. Rīgas laikam, šķiet, tik plaša auditorija vis nebūs, tomēr noteiktās aprindās, kas postulē PRĀTA dzīvi, atbalstītāju ir gana..

Tādēļ daži retoriski jautājumi "Rīgas laikam". Arī kopējās lietas labad:

- vai tiešām Austrumu tautām un viņu vismaz 2500 gadu tradīcijai un izpratnei par zvaigžņu lietām ir tikai māņticīga nozīme?

- arī latviešiem mums ir savas "pagānu tradīcijas"; baidos, ja valdītu eihmaņi – varbūt nebūtu arī latvisko Jāņu - tas taču arī ir koka kluča dedzināšanas - Saules rituāls! Māņticība, vai ne? Tātad nepārliecina!
Kas tad Eihmani pārliecina un kas nē vai viss, kas sakņojas "tautu simpātiskās maģijas", ir kā "aklā zrna"?

- vai nopietnām ziņu aģentūrām pēc līdzības būtu negods rakstīt arī par Vasaras Saulgriežiem?! Tikai, cik dzerts un cik daudz lielveikalos iepārdots, kā to vēsta "Panoirāma". Kādēļ par to nebrēcam?

- kad R. Laiks uzrakstīs kaut ko īsteni latvisku – par latvisko dzīvesziņu, par "pagānu" latvietī, nevis kosmopolitiskus atgremojumus... Vai tiešām Šlāpina centība ar vidējo latvieti ir viss, ko mūsu inteliģence var par latvieti patiekt. Vai nav filosofiski par seklu to apiet?

- vai tā tāda korekta žurnālistiska prakse neminēt astrologa vārdu, par kura darbu ir runa? Es lepojos ar to, ko daru, jo daru to profesionāli. Izņemot to, ka nepatīk, ka par to raksta, neko citu astrologa virzienā nesaskatīju. Ja neskaita lielu nezināšanu par autora aprakstāmo tematu.

- saprotu, ka K. Eihmanis nav "korelatīvās kosmoloģijas piekritējs" - tikai tā arī netop saprotams, kas tad viņš ir – Darvinisma piekritējs, materiālistiska skata atbalstītājs vai vienkārši vērotājs, kuram ir viedoklis, bet nav iekšēja skata punkta par pasaules lietu kārtību? "Mani nepārliecina" raksta Eihmanis. Piedodiet "pasaules nabas, kungs" diez vai kāds ir gribējis caur šo visu Jūs pārliecināt. Varbūt vēl palūgsim, lai Jēzus Kristus ierodas vēlreiz šaisaulē, lai pārliecinātu Eihmani par savas nestās vēsts jēgu :)

- kāds ir Rīgas laika skatījums uz LATVIJU? Apsmiet un ironiozēt par citu viedokli, vārdu meistariem tas ir tāpat kā galdniekam "visus 3 pirkstus apč...":)

- kad būs Rīgas Laika rindās esošo garā viedo viedoklis par to, kas ir Latvija un kādu to redzam. Gaidam rakstu sēriju no domu gigantiem! Un ļoti, ko par Latviju domā Eihmaņa kungs. Radīt – ne atgremot!

- Rīags Laikam piedienētos tāds saturīgs raksts, kādēļ latvieši tad ir tig mānticīgi un ja tādi nebūtu, vai maz būtu latvieši? Tur būtu ko prātā pasvīst :) Mistērijai taču to nepacelt! Kurš gan cits, ja ne Rīgas laiks?

- vai gadījumā nesaprotamā noliegšana, nav tas, ko varētu dēvēt par infantilismu vai, piedodiet, muļķību?

Veiksmi darbā. Labs žurnāls. Pērku.

Koka jātnieks bez galvas

Kaspars Eihmanis

Rīgas Laiks, jūnijs

"Latvijai vajadzīgs stalts jātnieks/jātniece, kas mācētu savu reizi godos jāt, savu reizi aiz arkla iet un savu reizi aizstāvēt nācijas intereses starptautiskajos politiskajos karos."
"Astrologs: Šlesers ir "Zemes Gailis"", BNS, 11. maijā

Iepazīstieties, nozīmīgākā Latvijas ziņu aģentūra BNS ziņo, – Latvijas politiskās elites bestiārijs: "koka kaza" Valdis Zatlers, "ūdens trusis" Solvita Āboltiņa, "metāla cūka" Valdis Dombrovskis, "ūdens čūska" Aivars Lembergs, "zemes suns" Andris Šķēle. Savukārt Ainārs Šlesers "buldozeru un krānu" avatāru nomainījis pret "zemes gaiļa" inkarnāciju. Tepat arī freidiskās pārteikšanās meistars "uguns pūķis" Nils Ušakovs ("labākais, kas ar Latviju noticis, ir vienota Krievija"), kā arī pārliecinošākais Latvijas ārlietu ministrs – "ūdens tīģeris" Ģirts Valdis Kristovskis. Nē, tie nav ne Brēmenes muzikanti, ne Ēzopa fabulu varoņi. Tas ir jauks korelatīvās kosmoloģijas piemērs. Senajā Ķīnā korelatīvā kosmoloģija postulēja saistību starp gadalaikiem, dzīvniekiem, krāsām, elementiem – koku, uguni, zemi, metālu un ūdeni –, debess pusēm, zvaigznājiem, iekšējiem orgāniem, skaņām un, protams, kā gan bez tā, negatīvām un pozitīvām rakstura īpašībām. Tas ir pasaules uzskats, kurā lietas (flora, fauna, meteoroloģiskās, fizioloģiskās un morālās parādības) un notikumi ir cieši saistīti vienotā organiskā sistēmā. Šāda veida pasaules tvērums un apraksts ir pazīstams visu laiku un visu tautu simpātiskās maģijas praktizētājiem – ģeomantiem, alķīmiķiem, farmakologiem, šamaņiem un astrologiem.

Ja liela daļa Latvijas plašsaziņas līdzekļu vienotā prāta aptumšošanās mirklī publicē izvērstus astrologa pārspriedumus par to, ka saskaņā ar Austrumu kalendāru Latvija ir kļuvusi par neatkarīgu valsti "dzeltenā zemes zirga" gadā un tai ir "sērdienītes horoskops", tad mums nākas šos izteikumus ņemt vērā un padomāt. It īpaši jāpievērš uzmanība apgalvojumam, ka krietnajam "valsts zirgam" vajag tikpat atbilstošu pavadoni – krietnu jātnieku, jo "koka kaza" Valdis Zatlers tam gluži neatbilst. Riska grupā ietilpst arī visādas žurkas un cūkas, kas destabilizē mūsu rumaka rikšošanu. Lieti noderētu čūskas, gaiļi un vērši. Vienu vārdu sakot – zvērudārzs.

Neesmu korelatīvās kosmoloģijas piekritējs. Mani nepārliecina postmoderno relatīvistu apgalvojumi, ka visas taksonomiskās sistēmas ir pamatotas un ka tādējādi, piemēram, zemestrīces var vienlīdz labi izskaidrot ne tikai kā zemes plātņu kustības izraisītas, bet arī kā atsevišķu cilvēku amorālās rīcības rezultātu. Pieņemu, ka, neskatoties uz šaubām par prāta visspēcību, Apgaismības laikmeta racionalitātes ideāls ir tā vērts, lai to praktizētu. Bet šķiet, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļi, kā arī daļa sabiedrības, ir citas arhaiskas kosmoloģijas varā, ko sauc par infantilismu.

Visspilgtāk bērnišķīgums izpaužas valodas lietošanā – poētiskajās metaforās un analoģijās. Var jau būt, ka lielākajai daļai patīk visādi animālismi, meteoroloģismi un astroloģismi publisku personu un informācijas līdzekļu valodā, tomēr, runājot par publisko vidi, esmu pārliecināts, ka viens no racionalitātes kritērijiem, ko piemērot publiskām figūrām un institūcijām, ir viņu valodas lietojums. Jo vienīgais, kas man liecina par to, ka kāda galvā notiek kaut kas tāds kā domāšana, ir valoda un tās izteiksmes formas.

Kad Saeimas uzrunās, Panorāmā vai kur citur dzirdu vārdu savienojumus un salīdzinājumus, kas iederētos bērnudārzā, dzejas deklamēšanas konkursos vai žurnālā Mistērija, tad nevaru nedomāt par konkrētiem arhetipiem latviešu lingvistiskajā bezapziņā. Latviešu infantilisma kosmosā mitinās dzejnieks, kurš mīl holismu – daži tic Jupitera ietekmei uz aknu darbību, citi dabas fenomenu un fizioloģisku procesus aprakstam izmanto poētismus.

Visam pāri slejas latviešu valodas elks – deminutīvs. Pamazināmo formu pārbagātība valodā arī ir spilgta bērnišķīguma izpausme. Un tas ne jau tāpēc, ka latviešiem kosmiskas kataklizmas rezultātā valodas evolūcija un līdz ar to arī izteiksmes spējas ir aizkavējušās etnogrāfijas muzejā, bet citviet visi jau sen runā matemātiskiem simboliem pietuvinātā racionālā datoru valodā. Tas labākajā gadījumā liecina par valodas izteiksmes līdzekļu lietojumu nevietā, sliktākajā – intelektuālu nabadzību.

Kamēr citās vietās godos dodas ar auto vai ar sabiedrisko transportu, mēs uzstājīgi turpinām jāt ar zirgu. Absolūta romantika, jo katrs tak' nostalģiski ilgojas pēc zirgu pajūgu klātbūtnes putekļainajos lauku ceļos. Darbs mums vēl aizvien ir aiz arkla, jo atšķirībā no citām degradētajām valstīm, kur izmanto mehanizētos līdzekļus, bet vienkāršais cilvēks ir maksimāli attālinājies no dabas, mēs vēl aizvien uzlūkojam Ulmaņlaiku Latviju kā zaudēto agrāro paradīzi – tas nekas, ka nedaudz fašistiski romantizētu. Turklāt apšaubāms izklausās aicinājums jātniekam un arkla pavēlniekam piedalīties modernās pasaules karos, ja vien tie nav pārspīlēti izmisīgi mēģinājumi aizstāvēt nacionālo godu Eirovīzijā un hokeja čempionātā.

Ziņu redaktoru ievietoto astrologa novērtējumu var mēģināt skaidrot arī kā postmodernas ironijas simptomu, kas atspoguļo lietu kārtību valstī, kurā mīl spēli, karnevālu un brikolāžu. Iespējama ir arī eksistenciāla interpretācija – jautrs noskaņojums uz regulāra panīkuma fona, pateicoties jokam. Pastāv arī trešais variants – muļķība. Ja tā, tad ne jātniekam, ne zirgam nav galvas.