ALEGORIJA PAR ZODIAKU

Bija rīts, kad Dievs nostājās savu divpatsmit bērnu priekšā, lai katru no tiem apveltītu ar cilvēku dzīves sēklu. Viens pēc otra bērni izgāja priekšā, uzklausīja Tēvu un saņēma sev lemto velti.

TEV. AUNS, es dodu savu sēklu pirmajam, un tev pieder gods to iesēt. Tu varēsi sēt un sēt, un sēklas tev nepietrūks nekad. Tā vairosies tavās rokās un un degs, un prasīsies iesēta tapt. Taču tev nebūs lemts ieraudzīt, kā uzdīgs un izaugs stāds, jo tev nebūs laika, tev būs jāsēj. Tu būsi pirmais, kas cilvēkiem nesīs manas idejas. Nav tava daļa šīs idejas pētīt vai uzturēt. Tava dzīve – tā ir darbība, un vienīgā darbība, kuru no tevis gaidu, ir sava radošā potenciāla nerimtīga un nesavtīga atdošana pasaulei.

Par tavu labo darbu es dodu tev neizsīkstošu paša vērtības apziņu.

Auns atkāpās atpakaļ un ieņēma savu vietu.

TEV. VĒRSI, es dodu lielu spēku visam piešķirt veidu un formu, iemiesot manu sēklu. Tavs darbs būs ļoti nozīmīgs, tas prasīs pacietību. Tas būsi tu, kas pabeigs iesākto, kas gadās, lai sēkla nav iesēta velti. Tev nepieder šaubas, tu nepārdomāsi pusceļā un nekad necentīsies novelt uz citu pleciem to nastu, kas uzticēta tev.

Par to visu es dodu tev spēku. Izmanto to gudri.

Un vērsis atkāpās savā vietā.

JUMS. DVĪŅI, es dodu jautājumus bez atbildēm. Viss, ko cilvēki ikdienā redz sev apkārt, dzīve savā bezgalīgajā daudzveidībā un brīnišķīgajā mainībā jūs saistīs tik ļoti, ka mūžīgā, urdošā vēlme izzināt spēs aptvert vien esības redzamo daļu. Jūs nekad neuzzināsiet lietu slēpto būtību, bet jūsu jauneklīgais, nerimtīgais prāts, jūs uzdotie jautājumi radīs pasaulei priekštatu par nebeidzmo izziņas ceļu.

Zināšanas – tā ir mana velte jums.

Un Dvīņi atgriezās savā vietā.

TU. VĒZI, esi aicināts iemācīt cilvēkus just. Tu liksi tiem smieties un raudāt, tu liksi tiem visu, ko tie redz un dzird, visu, kas mājo viņu domās un sirdīs, pārdzīvot. Tas tevi darīs iekšēji piepildītu un emocionāli bagātu.

Tev es dodu ģimeni. Tā ir velte tev, lai tu varētu savu iekšējo bagātību dot un daudzkārt pavairot.

Un arī Vēzis ieņēma savu vietu.

TU. LAUVA, saņem uzdevumu visā spožumā demonstrēt pasaulei manis radīto pilnību. Taču esi uzmanīgs. Lepojies, bet neaizmirsti, ka Radītājs esmu es. Ja savā lepnībā tu to aizmirsīsi, cilvēki tevi nicinās. Darbs, ko tu saņem, dos tev milzum daudz prieka, ja tu darīsi to godprātīgi.

Mana velte tev ir gods.

Un Lauva atkāpās savā vietā.

TEV. JAUNAVA, nāksies rūpēties par manis radīto bagātību. Rūpīgi seko visam, ko ļaudis dara, kādas metodes lieto. Aizrādi cilvēkiem uz viņu kļūdām, lai ar tavu palīdzību manis radītais iegūtu ar vien lielāku pilnību.

Mana dāvana tev ir domas skaidrība. Tā palīdzēs tev veikt manu uzdevumu.

Un arī Jaunava atkāpās savā vietā.

JUMS. SVARI, tiek piešķirta ārkārtīgi nozīmīga misija nest ļaudīm sadarbības ideju. Lai cilvēki vienmēr atcerētos savus pienākumus pret citiem, lai viņi iemācītos sadarboties un jebkuru savu rīcību spētu samērot ar citu cilvēku viedokļiem. Es jūs vienmēr sūtīšu turp, kur būs domstarpības un savstarpēja nesaprašanās.

Bet par savām nerimstošjām pūlēm jūs saņemsiet dāvanu tāpat kā visi citi. Jums es došu mīlestību.

Arī Svari atkāpās savā vietā.

TU. SKORPION, saņem ļoti grūtu uzdevumu. Tev piemitīs spēja zināt cilvēku prātus , bet tu nedrīksti izpaust to, ko būsi uzzinājis. Tev daudzkārt būs ļoti sāpīgi, tu redzēsi cilvēka viss zemākos instinktus un sāpes novērsīsies no manis, kaut iemesls tavām sāpēm nebūšu es, bet manas idejas profanācija. Un, cīnos ar dzīvnieciskajiem instinktiem sevī, tu pazaudesi savu ceļu.

Bet, kad tu beidzot atnāksi pie manis atpakaļ, Skorpion, man būs visaugstākā velte tev, - un tā būs mērķa apziņa.

Un Skorpions atkāpās atpakaļ.

TEV. STRĒLNIEK, es lūdzu likt cilvēkiem smieties, jo viņi bieži nocietinās, manas idejas fanātiski tulkodami. Caur smiekliem tev jādod cilvēkiem cerība, lai cerībā viņu acis pavērstos atpakaļ pie manis. Tu pieskarsies daudzām dzīvēm, un pat tad, ja tas būs īslaicīgi, tu uzzināsi to nemieru un šaubas, kas mājo katrā no tām.

Tev, Strēlniek, es dodu neierobežotu pārpilnību,k lai tava ietekme varētu izplatīties pietiekami plaši, iesniegties katrā vistumšākajā stūrī un izgaismot to.

Un Strēlnieks atkāpās atpakaļ savā vietā.

NO TEVIS. MEŽĀZI, es gaidu darbu, darbu un vēlreiz darbu. Tev jāiemāca cilvēki strādāt. Tavs uzdevums nebūs viegls, tu jutīsi savos plecos visas cilvēka dienišķās rūpes, to nastu, kas nav noliekama un ko var vienīgi nest.

Tavās rokās būs cilvēka atbildība. Tā ir mana dāvana tev.

Un Mežāzis ieņēma savu vietu.

TEV, ŪDENSVĪR, es dodu tev nākotnes ideju, lai cilvēki varētu apjaust iespēju daudzveidību. Tev nāksies izbaudīt vientulības sāpes, jo mīlestība nebūs domāta tev. Mīlestība ir pieķeršanās, bet tavs uzdevums būs cits – tev jārada cilvēkiem jaunas iespējas.

Mana dāvana tev – tā ir brīvība. Bet tava brīvība būs kalpot cilvēcei, lai kad šī nepieciešmība rastos.

Arī Ūdensvīrs atkāpās savā vietā.

JŪS. ZIVIS, saņemat visgrūtāko no uzdevumiem. Es lūgšu jūs savākt visas cilvēka skumjas un atdot tās atpakaļ man. Jūs asaras kļūs manas asaras. Skumjās, kuras jūs uzsūksiet sevi, protams, būs vainojams pats cilvēks, viņa nespēja pareizi saprast manas idejas. Bet jūsu uzdevums, Zivis, ir ar savu bezgalīgo līdzcietību tomēr vairot viņa apņēmību mēģināt vēlreiz.

Par šo, grūtāko no uzdevumiem, es došu jums dižāko no balvām. Jūs būsiet vienīgās no maniem divpatsmit bērniem, kas sapratīs mani. Taču šī balva patiešām būs vienīgi jums, jo jūsu centieni savu sapratni dot cilvēkiem būs velti, jūs vienkārši neuzklausīs.

Un arī Zivis atkāpās atpakaļ savā vietā.

Un tad Dievs sacīja:

"Katram no jums tagad pieder daļa manas idejas. Jūs nedrīkstat šo daļu kļūdaini identificēt ar visu ideju. Jūs nedrīkstat mainīties ar šīm daļām savā starpā. Jo katrs no jums ir pabeigts, bet jūs to spēsiet saprast vien tad, kad visi divpatsmit bērni būsiet vienoti. Un tikai tad katram no jums atklāsies manas idejas pilnība."

Un bērni aizgāja, pilni apņēmības veikt savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas. Taču neviens no viņiem pilnībā neizprata ne savu uzdevumu, ne savu velti, un, kad viņi norūpējušies atgriezās, Dievs sacīja:

"Katrs ni jums uzskata, ka citu dāvanas ir labākas. Tādēļ es atļauju jums mainīties."

Kādu mirkli visi divpatsmit bērni līksmoja, apsvērdami jauniegūtās iespējas. Bet Dievs pasmaidīja un sacīja:

"Jūs nāksiet pie manis vairākkŗt, lūdzot atbrīvot no sava uzdevuma. Jūs iziesiet caur neskaitāmi daudz inkarnācijām, līdz veiksiet jums sākotnēji piešķirto misiju. Es dodu jums neierobežoti daudz laika šā uzdevuma veikšanai, jo tikai tad, kad tas būs paveikts, jūs varēsiet būt ar mani."

Pēcvārds

Pārsteigumu un prieka, sāpju un nebeidzamu rūpju pilna ir mūsu dzīve. Pieredzes un izziņas bezgalīgajā ceļā jautājumu vienmēr ir vairāk nekā atbilžu, un atbildes bieži raisa arvien jaunus jautājumus.

Kas es esmu? Kas ir mans ceļš? Kāds ir mans virsuzdevums? Vai vispār ir cilvēka spēkos ietekmēt savu likteni? Kādēļ tieši man tā jācieš? Biežāk vai retāk par to ikviens domājam visu dzīvi, un galvenās atbildes vienmēr būs mūsu pašu ziņā. Lielais Buda māca:" Jūs esat tas, ko domājat, kļūstot par to, ko jūs domājat." Vispārinot to, var sacīt ļoti vienkārši – katram cēlonim ir sekas. Arī Bībelē mēs varam atrast rindas ar identisku jēgu:" Nemāniet sevi, Dievs nav piesmiets.... Ko cilvēks sēs to pļaus."

Tāds ir karmas likums, Liekas, pavisam vienkārši. Diena seko dienai, būdama reizē vakardienas sekas un rītdienas cēlonis. Doma seko domai, izaugot no iepriekšējās un izraisot nākamo. Grūtības sākas tad, kad sekas no cēloņa šķir laiks – mēneši, gadi, pat dzīves. Un vēl, kad cēlonis ir nemateriāls, proti, doma, bet sekas parādās materiālajā pasaulē.

Cilvēka ceļš atpakaļ pie Dieva ved caur sevi pašu, tas ir pašapziņas un pašpilnveidošanās ceļš. Dvēsele pilnveidojas caur pieredzi, kura var būt arī mokoša, bet kura neapšaubāmi ir iepriekšējās pieredzes sekas un nes sevī potenciālu iespēju kaut ko būtisku saprast un atrisināt. Cilvēka ceļš atpakaļ pie Dieva ir ceļš uz mājām, un bieži cilvēka laimes sajūtu rada vien nojausma – es stāvuuz šī ceļa.

Lielais mistiķis Jogananda min šādu līdzību: " Dzīve ir kā liela ķēde Dieva okeānā. Ka nelielu ķēdes daļu paceļ virs ūdens, tu redzi tikai šo mazo gabaliņu. Sākums ir beigas slēptas. Šajā inkarnācijā tu redzi tikai ķēdes vienu posmu. Pagātne un nākotne neredzamas paliek Dieva okeāna dzīlēs. Tos noslēpumus Dievs atklāj vien tiem, kas ir harmonijā ar viņu."

Un, kaut arīabsolūti lielākajam vairākumam no mums nav apzinīgu atmiņu no iepriekšējām dzīvēm , mēs pārdzīvojam sekas, kuru cēloņi meklējami tieši tur. Vēl vairāk, tieši šie cēloņi inicē mūs piedzimt tik dažādiem. Tas, kā cilvēks virzās no dzīves dzīvē, ir viņa paša griba un brīva izvēle. Tāpēc arī divi dažādi cilvēki līdzīgos apstākļos rīkosies dažādi – viens spriedzes pilnā dzīves situācijā centīsies izvairīties no lēmuma pieņemšanas, otrs to risinās, iegūstot pieredzi un paejot kādu pakāpienu pretī pilnībai. Principā no jautājumu risināšanas izvairīties nav iespējams.

Dzīve vēl un vēlreiz piedāvās līdzīgu problēmsituāciju, un, ja to nerisinās, tas var ilgt bezgalīgi, liekot šķeršļus tālākai gaitai.

Izzināt likteni – tas nozīmē iet kopsolī ar to, nevis stāties tam pretī. Prognozes nekādā ziņā neierobežo cilvēka rīcības brīvību, bet vēstī vien to, kādam tam vajadzētu būt, rāda iespējas un ceļus, kurus izvēlēties.

Mūsu pašu ziņā ir darboties, izmantojot šo piedāvājumu pēc iespējas gudrāk, tālredzīgāk un saprātīgāk. Tad arī zvaigznes būs mums labvēlīgas.

Notiek tas, kam jānotiek

Mēs allaž tiecamies uzzināt ko vairāk par savu ceļu dzīvē, sūtību un būtību. Likteni var pētīt visdažādākajos veidos, var to analizēt, plānot, izskaitļot. Bet var arī ielūkoties sevī pašā un mēģināt izzināt, kas slēpjas dvēseles dziļumos. Ja to spēj, atklājas brīnumu lietas.

Šīu darba epilogā gribas minēt dižās latviešu esejistes Zentas Mauriņas atziņas par savu liktens redzējumu.

Jautājumi ir pamošanās zīme, ilgas pamest augstos, mijkrēslainos eksistences mājokļus.

Visi universa notikumi ir agrākas norises skas, kas savukārt ir turpmāko notikumu pirmcēloņi. Viss pats sev ir atmaksa un samaksa.

Dzīvei jāturpinās aizsaulē. Lai būtu iespēja labot šai pasaulē izdarītās kļūdas, citādi visai dzīvei nav jēgas .

Arī redzīgām acīm tu esi akls, ar dzirdīgām ausīm – kurls, ar vesliem locekļiem tu kverni bezdarbībā un b;lenz tikai pats sevī, uzlūkodams sevi par nelaimīgu un nezinādams, cik daudz prieka vari dāvināt saviem tuvcilvēkiem. Īstu jēgu atminam, kad mūsu "es" kalpo mazajam "tu", tuvcilvēkiem, un lielajiem "TU" - Dievam.

Liela apdraudējuma brīžos pie laba cilvēka nolaižas eņģelis, kas piemeklētajam rāda īsto ceļu.

Nekas nezūd, vienreiz bijušais saglabājas mūsos un agrāk vai vēlāk iznirst dienas gaismā, ja ne mūsu, tad mūsu bērnu vai bērnu bērnu dzīves laikā.

Cilēkam jānodzīvo daudz tukšu un pelēku dienu, lai sagaidītu kādu, kurā atskanētu visas viņa iekšienē apslēptās stīgas.

Gaišie brīži atmiņā jāsakrāj, tie palīdz tumsas laikos.

Ja uzmanīgi vērojam dzīvi viss ir aicinājums mīlēt. Viss dabas un gara skaistums ir pamudinājums uz labestību, jāiemācās tikai katrā dziļumā saskatīt mūžīgā atblāzmu. Ir jāiemācās tā dzīvot, lai katra diena būtu kāpne lielajā kāptuvŗ – sevis izzināšanas ceļā. Tikai uz to ilvēku, kas pārvarējis savu nespēku, runā Augstākais.

Mistika ir tur, kur garīgais ieaužas laicīgā dzīvē. Tikai stipra dinamika aizved pie Dieva, bet garīgais stingrums un pasivitāte aizslēdz ceļu uz viņu.

Dvēseles noslēpumus ir mistika, Dieva tuvums – augstākā svētlaime. Mana reliģija ir ticība, ka vispār ir iespējams ticībā, kas neierobežojas ar vienu vienīgu templi.

Kopš apzinīgi dzīvoju, katrā cilvēkā meklēju dievišķo dzirksti, ko ar personīgas enerģijas palīdzību var uzpūst līdz gaišai liesmai.

Kāpēc man tik grūts liktenis, to nesaprotu, bet zinu, ka jācīnās pret izmisumu, nedrīkst padoties! Prieks nenāk no debesīm, tas pašam jāatrod.

Notiek tikai tas, ko paši esam vēlējušies, ko paši savā iekšienē esam sagatavojuši, bet parasti mēs tik intensīvi dzīvojam miesā un miesai, ka šos smalkos, garīgās mijiedarbības pavedienus nemaz nepamanam.

AUTORS NEZINĀMS